Monvīds iebāza viņai mutē lupatu. – Ak, Laura, Laura. Es gribēju ar tevi doties uz Ameriku un sākt jaunu dzīvi. Kā godīgs cilvēks, – viņš teica, tad ciniski piebilda: – Žēl, ka man tagad nav laika ar tevi izklaidēties.
Monvīds iebāza viņai mutē lupatu.
– Ak, Laura, Laura. Es gribēju ar tevi doties uz Ameriku un sākt jaunu dzīvi. Kā godīgs cilvēks, – viņš teica, tad ciniski piebilda: – Žēl, ka man tagad nav laika ar tevi izklaidēties. Gan jau citu reizi. Mēs vēl tiksimies.
Monvīds atvēra balkona durvis, pārmeta margām pāri virvi un bija prom. Zvans pie durvīm turpināja skanēt. Tās minūtes, ko Laura pavadīja viena pati dzīvoklī, bija visbriesmīgākās viņas dzīvē. Beidzot policija iekļuva dzīvoklī. Niks Zvirbulis atbrīvoja Lauru no saitēm.
– Vai viņš tev nenodarīja pāri?
Laura pakratīja galvu un sāka raudāt.
– Viņš ir atkal aizlaidies, Nik, -Mareks izsteidzās uz balkona.
– Jā, šoreiz uz visiem laikiem, – Niks, pārliecies pāri margām, skatījās lejup. Uz zemes kā nomesta lupatu lelle gulēja cilvēks.
Nejaušību varā
Daba bija iespītējusies un vairs nepakļāvās nekādiem likumiem, atriebdamās cilvēka neprātīgajai saimniekošanai. Vēl decembra pirmo nedēļu lietus līņāja katru dienu, tad pierima. Pēc tam sāka krist slapjš sniegs. Sniega kārta uz trotuāra bija kā netīra putra, kuru mīdīja gājēju kājas. Vakar vēl Alīda droši vien rauktu degunu, ejot pa ielu tādā laikā. Šodien bija citādi. Garā, piekļāvīgā ziemas mētelī tērptā sieviete nevis gāja, bet likās lidoja. Melnā platmale noklājās ar izkusušo pārslu ūdens pilieniem.
Alīda apstājās pie kādas ēkas, kur augstu virs durvīm atradās uzraksts: salons “Lēdija”. Viņa bija atnākusi mazliet par agru, taču tas nekas. Mājās tāpat nebija ko darīt. Salona apkalpotājs, pajautājis nāciena mērķi, paņēma mēteli un cepuri.
– Kundze, šeit var pasēdēt un apskatīties žurnālus, – simpātisks jauneklis ieveda Alīdu citā telpā. Viņš acīmredzot pildīja arī sarga funkcijas, par ko liecināja labi uzpumpētie muskuļi un forma mugurā.
– Paldies, – Alīda iesēdās mīkstā atpūtas krēslā un vienaldzīgi paņēma rokās modes žurnālu. Daudz patīkamāk bija gremdēties atmiņās.
Vasaras sākumā bija nosvinēti divdesmit kopdzīves gadi. Reinis, par viņu piecus gadus vecāks, bija veiksmīgs uzņēmējs. Sāka ar tīro sīkumu – vāca metāllūžņus un transportēja uz Rīgu. Iekrātās naudas pietika, lai ar draugu Gati atvērtu nelielu konditorejas izstrādājumu cehu. Abi laikam bija dzimuši vai arī tikuši uz veiksmes viļņa, jo cehu nācās paplašināt. Darbs veicās. Gatis pēc laika paņēmis savu ieguldīto sākumkapitāla daļu, aizbrauca uz Vāciju. Reinis turpināja veiksmīgi uzsākto biznesu.
Ja kāds Alīdai būtu jautājis pirms mēneša, nē, pirms nedēļas, vai viņa ir apmierināta ar dzīvi, sieviete nebūtu spējusi viennozīmīgi atbildēt. Naudas un mantu bija gana, bet kaut kā pietrūka. Ar vīru reizēm saķīvējās, protams, arī salaba.
Un tad… Tas bija kā brīnums! Reinis pēkšņi kļuva tik uzmanīgs, laipns un galants. Dāvaniņas un ziedi – katru dienu. Dažas dienas sieviete aizdomīgi vēroja vīru. Ko tas nozīmēja? Otrs medusmēnesis? Varbūt Reiņa dzīve ir ienākusi cita sieviete, un viņš tagad cenšas noklusināt sirdsapziņas pārmetumus? Ne svešu lūpu krāsas nospiedumu, ne smaržu viņa nemanīja. Reinis pat mājās sāka nākt agrāk no darba. Viņš alka sievas tuvuma.
Alīda vai kusa no laimes. Ko vēl var vēlēties četrdesmit četrus gadus veca sieviete? Tad Reinis izteica vēlēšanos, lai viņa nokrāso blondus matus. Pēc frizētavas apmeklējuma Alīda bija jutusies jocīgi, visu mūžu pieradusi pie kastaņbrūnām čirkām, tagad izskatījās pavisam citādi. Bet viņai piestāvēja jaunais imidžs, to nācās atzīt arī pašai. Un tagad vīrs, viņai nejautājot, apmaksāja solārija vizīti pašā dārgākajā pilsētas kosmētiskākajā salonā. Alīda no tiesas jutās laimīga.
