Pieklauvējis pie vajadzīgā dzīvokļa durvīm, Niks ilgi stāvēja gaitenī. Durvis atvēra paveca sieviete. Viņa sēdēja invalīdu krēslā. – Labdien, vai es varu sastapt Arti Kazi? – Nav viņa, – invalīde ieraudājās. – Vai tad jūs nezināt?
Pieklauvējis pie vajadzīgā dzīvokļa durvīm, Niks ilgi stāvēja gaitenī. Durvis atvēra paveca sieviete. Viņa sēdēja invalīdu krēslā.
– Labdien, vai es varu sastapt Arti Kazi?
– Nav viņa, – invalīde ieraudājās.
– Vai tad jūs nezināt?
Izmeklētājs norūpējies klausījās šņukstos. Ko viņš nezināja?
– Pastāstiet, – viņš palūdza, kad bija pateicis, kādā nolūkā ir ieradies.
– Redziet, esmu invalīde, – sirmgalve, noslaucījusi asaras, sāka stāstīt.
– Jūs jau zināt, kā mūsu pilsētā ir ar darbu. Artis pēc armijas ilgu laiku nevarēja atrast darbu. Nodarbinātības dienesta rīkotajos kursos apguva masiera zināšanas. Tā bija liela laime, ka viņu pieņēma darbā salonā “Lēdija”. Laba alga, darbs kaulus nelauž.
Sieviete nopūtās un brīdi klusēja. Niks neuzdrošinājās viņu iztraucēt no domāšanas.
– Iepriekšējā nedēļā saņēma prēmiju, piecsimt latu. Izrādījās, ka daudzām patika, kā viņš masē, un bija liels klientu pieplūdums. Pārnāca mājās un teica: māmiņ, šo naudiņu noliksim, tā būs tavai operācijai, lai tu atkal varētu staigāt. Es tā nopriecājos, vismaz vienam no maniem bērniem sāk klāties labāk.
Viņa atkal apklusa. Niks redzēja, kā sievietes pirkstu kauliņi saspiesti dūrē paliek balti.
– Kas notika ar Arti?
– Viņu atlaida no darba, tā negadījuma dēļ, – invalīde pazemināja balsi vēl vairāk iegrimdama domās. – Aizvakar manu puisīti kāds piekāva. Guļ reanimācijā, ārsti saka, ka nebūs dzīvotājs.
Tagad Niks atcerējās, ka darba kolēģis bija ieminējies par kādu smagi piekautu puisi, kurš ilgu laiku nogulēja sniegā.
Savārīja ziepes darbā, tad uzprasījās pēc kāviena. Tas, protams, ir iespējams, īpaši, ja raksturs tāds straujāks. Tikai vai parasts ierindas strādnieks saņems prēmiju jau pirmajā mēnesī tādos apmēros? Neticami un aizdomīgi. Nauda ir nākusi no citiem avotiem. Vai piekaušana un negadījums solārijā ir saistīti? Nāksies vēlreiz iegriezties “Lēdijā”.
* * *
Izveidojusi frizūru un uzklājusi uz sejas vakara kosmētiku, Alīda vēlreiz apstājās pie saklātā vakariņu galda. Salvetes, kristāla glāzes, sveces. Uzkodas bija glīti saliktas uz šķīvjiem, mikroviļņu krāsnī gatavojās vista ar sieru, bet ledusskapī vēsinājās šampanietis. Viņa ļauni pasmaidīja pie sevis. Reinis nedrīkst nojaust, kas viņai padomā. Alīda vairs nešaubījās, ka vīrs kaut ko perina. Tomēr šī atziņa bija jāpārbauda, ja nu viņa tomēr maldās un Reinis ir bez vainas? Uz brīdi asinis saviļņoja azarts. Kā šaha spēlē, kad spēlētāji apdomā vairākus gājienus uz priekšu. Ja viņa izdibinās, kas Reinim aiz ādas, tad gan jau izdomās, kā bīstamo vīru neitralizēt.
Noklaudzēja durvis, Reinim bija pašam sava atslēga. Nopurinājis no mēteļa sniegu, viņš iegāja vannas istabā. Alīda pacēla uz grīdas nomesto diplomātu un ienesa istabā.
– Mīļā, ko mēs svinam? – Reinis izskatījās jautrs.
Izvairīgi atbrīvojusies no vīra apskāvieniem, Alīda koķeti iesmējās. – Vai tad neatceries?
– Tavam vīram skleroze, – Reinis saberzēja plaukstas, apsēzdamies pie svinīgi klātā galda.
– Ūja! – izbrīnījās Alīda. – Pirms divpadsmit gadiem šajā dienā tu taču vinnēji loterijā lielo laimestu.
