Mareks sekoja pakaļ Nikam, un kad abi bija lejā, viņš, kā zinādams, ko jūt Niks, uzsita tam ar roku pa plecu. – Tāds ir mūsu darbs.
Mareks sekoja pakaļ Nikam, un kad abi bija lejā, viņš, kā zinādams, ko jūt Niks, uzsita tam ar roku pa plecu.
– Tāds ir mūsu darbs. Kas cits, ja ne mēs aizsargāsim cilvēkus? Saņemies!
Niks pasmaidīja. Kolēģa sapratne bija kā dziedinošs balzams slimajam. Izgājis pagalmā, viņš pacēla acis uz debesīm. Vējš pieņēmās spēkā, solīdams krietnu sniegputeni. No mākoņiem uz mirkli izspraucās saules stariņš, iespīdēja vīrietim acīs un atkal nozuda.
Vīri sāka pārmeklēt ēkas. Viens piesteidzās pie izmeklētāja.
– Pagrabā iespundēts novārdzināts cilvēks, droši vien ķīlnieks.
Ieskatījies uz nestuvēm gulošā vīrieša ar bārdas rugājiem noaugušajā sejā, Niks Zvirbulis apstulba. Vēl viens Reinis Jaunzems! Kā tas iespējams?!
***
Alīda steidzīgi ņēma no skapja apģērbu. Pa roku galam viņa bāza somā nesalocītus drēbju gabalus. Pirksti aizvien vēl no bailēm un uztraukuma drebēja, sirds salēcās, kad koridorā aiz durvīm atskanēja troksnis. Viņa vairs nepaliks dzīvoklī ne minūti. Lai izput visa manta, firma un Reinis. Dzīvība ir vērtīgāka par visu. Vai lai viņa atkal gaida, kad vīrs uzbruks? Nekā nebija! Cik tur trūka, ka Reinis viņu būtu nožņaudzis.
Pāris dienas padzīvos pie Ksenijas, iesniegs šķiršanās prasību tiesā. Vēl tikai jāpiezvana grāmatvedei.
– Sofija, es pārdomāju. Nevajag Reinim darīt cūcības, – nogurušā balsī teica Alīda. – Lai viss paliek pa vecam.
– Tu domā, ka es tev toreiz noticēju? Naivums! Izdomāji, kā mani izēst no vietas. Ne jau Reinim būtu nepatikšanas, bet gan man. Reinis vienmēr ir bijis apmierināts ar manu darbu. Intrigante! Blēde, tenku vācele, – Sofija mēdījās.
Alīda nolika klausuli. Lai! Viņai tagad tas ir vienaldzīgi. Aizslēgusi dzīvokļa durvis, sieviete apstājās. Solis, ko viņa tagad ir nolēmusi darīt, izmainīs visu dzīvi. Kā filmā gar acīm pazibēja laulības dzīves gadi. Laimes pilni, tagad Alīda to skaidri apzinājās. Pēdējās trīs nedēļas pārvilka svītru pāri. Viņai no tā ir jābēg, jo citas izejas nav.
Izejot laukā, sejā ietriecās sniega pārslas. Sniegputenis plosījās pilnā jaudā. Pēdu nospiedumi ātri tika aizpūsti.
– Varbūt tā ir labāk, – nodomāja Alīda, atskatījusies atpakaļ. Daudzstāvu namu tikko varēja saredzēt. Lēnām viņa devās tālāk, lai sāktu jaunu dzīvi.
***
Paukšs! – pret griestiem atsitās šampanieša pudeles korķis. Putojošais dzēriens pēc kārtas ielija vairākās glāzēs.
– Priecīgu jauno gadu! – glāzes tika saskandinātas.
– Novēlēsim sev mierīgāku nākamo gadu. Bez maniakiem, viltniekiem, slepkavām un tamlīdzīgiem ļaundariem, – Mareks pateica tostu.
Mazu mazītiņu eglīti, kuras vienīgais rotājums bija sudraba lietutiņš, izmeklētājs uzlika uz palodzes, lai netraucē. Niks Zvirbulis pieliecies no galda atvilktnes izņēma konfekšu kārbu. Atvēris vaļā spožo iepakojumu, izmeklētājs saviebās.
– Sapelējušas…
– Nosarmojušas no stāvēšanas, -Mareks nevilcinādamies iemeta mutē saldumu. – Paskaties derīguma termiņu.
– Ēdamas vēl nedēļu, – jautri atsaucās Niks.
– Jauka kārbiņa. Mana meita krāj tādus nieciņus Kur pirki? – viens no kolēģiem apvaicājās, pētīdams konfekšu kārbas izdaiļoto virsu.
– Nesen no Vācijas atsūtīja uzņēmēja Jaunzema ģimene. Taupīju Jaunajam gadam, -paskaidroja Niks.
– Tātad viņi nolēma tur dzīvot? -Mareks izbrīnījās.
– Kā tad tur īsti bija? – noprasīja cits.
– Kā bija? – domīgi atkārtoja Niks. – Bija tā. Reiz dzīvoja meitene. Iemīlējās, bet puisis izrādījās nelietis un viņu atstāja, kad atklājās, ka meitene ir stāvoklī. Piedzima dvīnīši – puikas. Par nelaimi jaunā māmiņa dzemdībās mira. Vienu puisīti adoptēja kārtīga ģimene. Tas bija Reinis Jaunzems. Otrs dvīņu puika izrādījās vārgulis, slimoja un nīka bērnu namā. Pēc trim gadiem uzradās kāda ģimene, kura bija nodomājusi adoptēt zēnu.
