Litenietim Vilnim Aleksim darbs zemnieku saimniecībā ”Vecsakārņi” nav bizness, bet dzīvesveids. Saimniekojot nelielā saimniecībā, Vilnis kopā ar ģimeni visu izplānojis tā, lai katrs mēnesis ļautu kaut ko nopelnīt. “Ja mums būtu tūkstotis hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tad vēlmes arī būtu daudz lielākas, bet šobrīd esam bagāti ar to, kas mums ir,” saka saimnieks.
Vilnis stāsta, ka zemnieku saimniecības nosaukums radies vēsturiski. 1939.gadā zemi, kur šodien atrodas “Vecsakārņi”, viņa vectēvam ieteicis iegādāties pats Kārlis Ulmanis. Zemnieku saimniecību Vilnis izveidojis pirms desmit gadiem, kad pēc Kandavas sovhoztehnikuma beigšanas atgriezies vecāku mājās. “Esam trīs brāļi. Jaunākais brālis Dzintars savulaik nopirka kaimiņu zemi, es pārņēmu dzimtas īpašuma zemi, bet vecākais brālis Valdis negribēja neko, jo viņš strādā valsts darbā. Arī kopējā zemes platība tolaik nebija tik liela, lai uzreiz izvērstu saimniekošanu. Šodien apsaimniekoju arī Dzintara zemi. Kopā aramzeme ir 50 hektāri. Meža platību gan ir daudz. Pašam vien aptuveni 80 hektāri,” stāsta Vilnis.
Mazliet no visa
Saimnieks smejas, ka saimniecībā esot mazliet no visa. Tikai pēdējā laikā viņš nopietnāk pievērsies aramzemes izmantošanai. “Zemei cenšos pāri nenodarīt, tāpēc arī minerālmēslus, cerot uz augstām graudaugu ražām, pārlieku uz sējumiem nekaisu. Vairāk paļaujos uz to, ko dod pati zeme. Nopirkšu dārgos minerālmēslus, raža būs labāka, bet to pašu naudu, ko saņemšu par graudiem, pārskaitīšu firmai, no kuras pirku minerālmēslus. Ja zemnieks grib kaut ko vairāk, tad viņam ir jādzīvo Zemgalē, kas ir Latvijas maizes klēts,” prāto Vilnis. Savu tiesu peļņas saimniecībai dod arī privātais mežs, kur Vilnis izzāģē sausos kokus, veic kopšanu un pārdod malku. Saimniecībā ir arī pašiem savs malkas skaldītājs. “Pieprasījums pēc malkas ir, jo ne visi cilvēki, kuriem tā vajadzīga, paši spēj to sarūpēt. Gadu gaitā ir izstrādājusies arī sava samaksas sistēma,” stāsta saimnieks. 20 hektāros viņš šoruden iesējis ziemas rudzus, jo tiem bijusi laba cena. Tiek audzēti arī griķi desmit hektāru platībā, bet, kamēr Vilnis gaidījis pirmās salnas, kas griķiem palīdz ātrāk nogatavoties, tikmēr vienā no laukiem pamatīgi pastrādājušas meža cūkas. “Ir man līgums ar medniekiem, bet ko tas dod? Kamēr viņi cūkas gaidīja vienā tīrumā, tikmēr tās saimniekoja pa otru, tāpēc griķos šoruden zaudēju apmēram vismaz divus tūkstošus latu. Griķus jo tos biju iesējis papuvēs, tāpēc raža bija ļoti laba. Pavasarī iesēju arī auzas. Tajā tīruma malā, kas tuvāk mājai, raža bija lieliska, jo cūkas biedēja suņi, bet pārējā daļā – nekā,” piktojas Vilnis. Graudus viņš glabā kooperatīvās sabiedrības “Klēts” šķūņos. Lielā platībā audzē arī kartupeļus, ko pārdod. Augsne ir smilšaina, tāpēc vienmēr ir laba bumbuļu raža. Savulaik Viļņa uzbūvētais kartupeļu pagrabs, kur iespējams glabāt 50 tonnas kartupeļu, rādīts pat televīzijas raidījumā “Province”. Pagrabs izbūvēts zem zemes, kartupeļi glabājas koka konteineros, vienmērīgā gaisa temperatūra neļauj bumbuļiem bojāties. Audzēšanai saimnieks izvēlas dažādas kartupeļu šķirnes, kuras savulaik atlasījis kā labākās. Kūtī īd arī septiņi liellopi. Vilnim ir līgums ar Litenes pagasta pārvaldi par sniega tīrīšanu ziemas mēnešos.
Saimnieko visa ģimene
Saimniecībā Vilnis kopā ar brāli savulaik sarūpējis visu nepieciešamo lauksaimniecības tehniku. Gadu gaitā izveidota arī pašiem sava remontdarbnīca. “Kad citi sūdzas par tehniskām ķibelēm, es tikai pasmaidu, jo man tās nav aktuālas. Kad viss bruka un juka, kad bija vīri, kas sēdēja krogā un nodzēra savus sertifikātus, abi ar brāli Rīgā par lūžņu cenu pirkām dažādus darbgaldus. Laukus apstrādāju ar veco krievu tehniku. Ja tai kaut kas sabojājas, man rezerves daļas tai no ārzemēm nav jāsūta. Lepnam ārzemēs ražotam traktoram datorizētajā vadības sistēmā iesprūst ods, un traktors vairs nekust. Divas dienas vīri buras ap traktoru. Darbi kavējas. Tā jau ir, ka pa tīrumu grib braukt traktorā ar mūziku, tad beigās mūzika vien paliek. Protams, ja ir simtiem hektāru zemes, tad ar kāpurķēžu tehniku nevar iztikt. Es jau to saprotu. Arī man ir tikai divas rokas, tāpēc biju spiests iegādāties rulonu presi. Toties siena laiku vairs neizjutu. Vēl citiem varēju palīdzēt, tādējādi atpelnot par pirkumu izdoto naudu,” saka Vilnis. Saimniecībā ir arī pašam savs gateris. Savulaik viņš tajā gatavojis kokmateriālus arī eksportam, bet šodien esot grūti sameklēt strādniekus, kuriem var uzticēties. “Esmu cilvēks, kurš tur dotos solījumus. To es prasu arī no citiem, tāpēc labāk saimniecībā strādājam visa ģimene. Dēls Aivis arī pēc Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma beigšanas izvēlējās atgriezties laukos.”
Nesaskata nekādu jēgu
Vilnis nestartē uz lielajiem Eiropas atbalstītajiem projektiem, jo nesaskata jēgu. “Var jau rakstīt projektu un piecus gadus atmaksāt kredītu, piemēram, par tehnikas iegādi, bet pēc pieciem gadiem šī tehnika jau ir nolietojusies. Tūlīt jau ir jādomā par jaunas iegādi. Kam man tas lielais projekts? Tiklīdz zemnieki vairāk izšķiras par labu vienas šķirnes lopiem vai vienas firmas tehnikai, uzreiz tiek palielinātas cenas. Vai tad šodienas miljonāriem naudas trūkst? Bet viņi ir pārņemti ar naudas pelnīšanas azartu. Man tas nav vajadzīgs,” spriež Vilnis.
