Noslēpumainā Mīlīte
Mīlīte, kura bija ievietota Vilmas istabiņā drīz pēc Kārļa bērēm, bija ieradusies no ārzemēm, lai nomirtu savas jaunības zemē. Vilma viņu bija redzējusi tradicionālajā kopīgā mēneša jubilāru dzimšanas dienas svinēšanā. Senioru godināšana bija svarīgākais ikmēneša notikums, kad sieviešu ansamblis katram jubilāram veltīja dziesmu, lasīja apsveikuma vārdus un pasniedza mazas dāvaniņas. Katrā vecajā cilvēkā slēpās bērns, un arī dāvanas bija bērnišķīgas: rotaļlietas, galda spēles, reizēm kāds trauciņš, smaržīga svece. Ziedu pārpilnība apsveikumos bija vasaras prioritāte. Mīlīte savā goda dienā toreiz Vilmai šķita apbrīnas vērta tāpēc, ka izskatījās kā pērle uz pārējo jubilāru fona, neskatoties uz to, ka gadu skaits bija cienīgs. Viņa prata sevi nest! Tuvāk iepazīties abām nesanāca, toties tagad viņas kļuva istabas biedrenes. Par kaimiņienes intelekta līmeni un interesēm liecināja dažas personīgās lietas: smalkas porcelāna krūzītes, kristāla vāze, sudraba apkalumu augšdaļā, romantiski izšūti spilventiņi, grāmatas, špicaini galdauti un dvieļi, vairākas sedzenes, smalkas drēbes, kuras viņa lika lietā, un arī Vilma sekoja istabas biedrenes piemēram. Istabiņas iemītnieces svinēja savas dzīves dienas sakoptā vidē un mierīgā noskaņojumā. Viņas labi sapratās, taču attiecībās ievēroja distanci, nesasteidzot tuvināšanos. Mīlīte izrādījās ļoti noslēpumaina, mazrunīga un skumju skatienu. Vilmas uzmanību uzreiz piesaistīja viņas greznais fotoalbums, kuru Mīlīte necēla istabas biedrenes priekšā, kā tas parasti notiek, jo ko gan svešu cilvēku dzīves atspulgus skatīšoties, ja tāds paradums biežāk esot tikai kā pieklājības žests ar pavadošu un nevajadzīgu sirds izkratīšanu. Tā teica Mīlīte, kad saruna skāra fotoalbumu šķirstīšanas tēmu.
Kādā citā pēcpusdienā Mīlīte negaidot ierunājās par nāvi, dzīves niecību un likteņa lēmumiem. Nebija noslēpums, ka Mīlīte Latvijā bija atgriezusies, lai atdusētos savā senču zemē, un zārciņš arī bija atvests līdzi un nolikts kaimiņu mājas šķūnītī. Par Mīlītes līdzatvesto mēbeli daži brīnījās. Ka tāda mēbele katram vajadzīga, bija skaidrs, taču jānoskurinās, ja kopā ar mūža māju cilvēks ierodas pansionātā. Mīlītei par to bija savs viedoklis: aizsaulē viņai esot daudz mīļu cilvēku, radu un draugu, tad zārks Dieva valstībā esot tikpat kā smalka mašīna, zemes dzīvi dzīvojot, ko viņa izvēlējusies pati. Pret Mīlīti varbūt šīs mūža mājas dēļ daudzi izturējās īpaši, biežāk ar bijību, sak, vai tikai nav kāda ragana vai zintniece. Savu profesiju Mīlīte neminēja, un Vilma varēja tikai nojaust, ka jaunā istabas kaimiņiene bijusi cienījamā amatā. Viņa labi prata vācu valodu. Kādu laiku Mīlītei pansionātā bijuši divi privātskolēni, kurus viņa gatavojusi vidusskolas beigu eksāmenam. Sadzīvē Mīlīte nebija kaprīza, tomēr viņas principus nācās respektēt: Mīlīte biedrojās un labprātāk sarunājas tikai ar sev interesantiem cilvēkiem, un tādu tuvākajā apkārtnē nemaz nebija daudz. Viņa bija ļoti pedantiski akurāta visās lietās un vietās. Par ģimeni un draugiem Mīlīte ar Vilmu nerunāja un izvaicāta nebija runīga. Taču kuram nav bijis savs jaunības trakums, papardes zieds un liktenīgā mīlestība? Varbūt vecumā daudz kas bija no atmiņas padzisis?
,,Sieviete ir sieviete, vienalga, jauna vai veca – mīlestība dzīvē ir ass, ap kuru grozās prāts ne tikai jaunībā,” tā domāja Vilma un arī par savu un Kārļa dzīvi necentās mēli kulstīt. Tomēr, kad Mīlīte atkal kādu dienu kavējās sava fotoalbuma lapās, Vilmas ziņkārība ņēma virsroku:
,,Vai tur nav kādas bildes, ko man parādīt! Es gribētu redzēt tavus tuviniekus un draugus. Tu bieži albumu cilā un es redzu, ka atmiņas tevi aizvien aicina. Padalīsimies!”
,,Nevajag! Tev svešu cilvēku fotogrāfijas neko neizteiks,” Mīlīte skumju pilnā balsī noteica, un albums izslīdēja no rokām līdz citai reizei. Viņas noslēpumainība šķita kā kāda apsēstība. Ka Mīlīte ir ļoti slima, liecināja medmāsiņas regulāri apmeklējumi un injekcijas katru vakaru, bet arī par slimībām Mīlīte nevēlējās runāt:
,,Zāles ir ārsta nozīmētas un punkts. Te tev nav žurnāls “Privātā Dzīve”, kur viss kā uz delnas! Katram sava slimība, katram savs krusts jānes un ar to jāsadzīvo. Tas, ka mums miesa sāp, liecina, ka esam, paldies Dievam, dzīvi. Sāpes ir dzīves pavadonis, un tikai jaunībā nekas nesāp…”
Tik noslēpumains cilvēks bija retums, un arī Vilma pielāgojās un neuzbāzās. Datora nodarbes viņai bija tas pats, kas Mīlītei mūžīgā tamborēšana un radio klausīšanās.
