Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Kristīna Gančaka.
Vecums: 22 gadi.
Dzīvo: Gulbenē.
Mācās: Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē.
Strādā: Gulbenes 3. pirmsskolas izglītības iestādē.
Ģimenes statuss: brīva.
Vaļasprieki: dejošana, ceļošana.
Gulbeniete Kristīna Gančaka nevar iedomāties savu dzīvi bez dejošanas. Deju pasaules burvība viņu aizrāvusi jau bērnībā, kad kopā ar mammu abas skatījušās indiešu filmas, jo šo filmu neiztrūkstoša sastāvdaļa ir tieši deja. Kristīnu fascinējusi indiešu dejotprasme. Maza būdama, viņa vēlējusies dejot tikpat skaisti kā indiešu filmās.
Patīk būt uz skatuves
Bērnudārza un skolas laikā Kristīna nekad nelaida garām iespēju uzstāties uz skatuves. Viņa vienmēr ir alkusi būt publikas priekšā. Skolas laikā dažādos pasākumos skaitīja dzejoļus un runāja garas runas, savukārt mājās kopā ar tēti dejojusi. “Skolas laikā es iesaistījos visos pulciņos, kuros vien varēju. Visu gribēju pamēģināt. Arī mākslas skolā mācījos. Pēc dabas jau kopš bērnības esmu aktīva un enerģiska. Man vienmēr svarīgi ir bijis kaut ko darīt. Galvenais – tikai nesēdēt uz vietas. Tā bija skolas laikā un ir joprojām,” saka Kristīna.
Viņa atceras, ka, mācoties 10.klasē, pilsētā ieraudzījusi afišu, kurā bijusi informācija, ka uz mācībām tiek aicināti tie, kas vēlas apgūt vēderdejas. “Es biju tik laimīga par šo iespēju! Vēderdejas – tas ir kaut kas īpašs. Man tās ir sirdī. Vēderdejas ir sievišķīgas, jo kustības ir graciozas. Parādās plastika. Var dejot ar vēderu, krūtīm, dibenu. Vēderdejas uzlabo veselību – stāju, asinsriti, elpošanu. Man bija svarīgi cīnīties arī ar lieko svaru. Gribēju notievēt, tāpēc tas viss kopā mani tik ļoti aizrāva. Kaut gan pēc tam uzzināju, ka, dejojot vēderdejas, notievēt nevar, bet tās palīdz noturēt svaru nemainīgu,” ar aizrautību stāsta Kristīna.
Sākumā skatītāju priekšā viņa nemaz neuzstājusies, jo bijis ļoti bail, bet tad, kad jau bijusi pārliecināta, ka var dejot arī publikas priekšā, darījusi to ar lielāko prieku un azartu. Kristīna atceras savu pirmo uzstāšanos, tā notikusi dzelzceļa depo teritorijā, ārā lijis lietus un satraukums bijis milzīgs. “Biju laimīga tāpēc, ka beidzot varēju uzstāties publikas priekšā!” sajūsmināta atceras vēderdejotāja. Tagad Kristīna dejo gan pasākumos, gan privātās ballītes. “Ja kāds lūdz uzdejot, es neatsaku.” Viņa neslēpj, ka ir sievas, kuras saviem vīriem kā pārsteigumu dzimšanas dienā noorganizē vēderdejas, tāpat aicina dejot arī kāzās. Tagad viņa kopā ar savu kolektīvu “Habibi” (kolektīva dalībnieces ir vairākas mūsu novada sievietes) gatavojas pasākumam, kurš notiks Cesvainē.
Kristīna atzīst, ka ir patīkami dzirdēt skatītāju aplausus, redzēt viņu smaidus sejā. Šīs skatītāju emocijas it kā paceļ uz jauna viļņa, un gribas dejot vēl un vēl.
Ar neatlaidību viss sanāk
Kristīna strādā bērnudārzā “Auseklītis”. Viņa ir audzinātāja mazajiem ķipariem. Profesijas izvēle ir tikai likumsakarīgs turpinājums tam, ka jau skolas laikā Kristīna esot izauklējusi gandrīz visus kaimiņu bērnus. “Man ļoti patīk bērni un arī tas, ka skolotājas darbs ir ļoti radošs. Ar bērniem mēs kopā dziedam, dejojam, krāsojam. Esmu novērojusi, ka bērniem ļoti patīk dejot. Mēs visi kopā padejojam, un diena kļūst labāka,” saka Kristīna. Dejas prieku viņa māca arī savām kolēģēm.
Savukārt, kad Kristīna atgriežas no darba mājās, pirmais, ko viņa izdara – ieslēdz mūziku. Svarīgi, lai mūzika nav nomācoša un drūma, bet gan saulaina un pozitīva. Tas uzlādējot, īpaši tagad pavasarī, kad ārā, kūstot sniegam, viss izskatoties drūms un pelēks.
Viņa pārdzīvo, ka mēģinājumi esot tikai vienu reizi nedēļā. “Tas ir par maz! Gribas, lai tie būtu biežāk. Mēģinājumu dienu es ļoti, ļoti gaidu,” atzīst vēderdejotāja.
Viņa aicina visus, arī bērnus un vīriešus, kuriem ir vēlme apgūt vēderdejas, nebaidīties, bet gan uzdrošināties un sākt mācīties. Protams, nebūšot tā, ka viss uzreiz sanāks. Sākums esot ļoti grūts, sāpot rokas, kājas un mugura, nepieciešams gribasspēks un mērķtiecība, bet ar neatlaidību viss sanākot. “Mamma man ir iemācījusi, ja kaut ko iesāk, tad tas ir jāpabeidz līdz galam.”
Dejotprasmi rāda turkiem
Pavisam nesen Kristīna atgriezās no Turcijas. Tur viņa pavadīja laiku Trabzonas pilsētā, kas atrodas Melnās jūras dienvidaustrumu krastā. Kopā ar cilvēkiem no dažādām valstīm viņa mācījās kaut ko sev jaunu un nezināmu. Katru dienu līdz pusdienas laikam notika intensīvas turku valodas mācības. Pēc pusdienām bija vienas no nacionālajām turku dejām – Horona dejas, mācības. Tāpat bija iespēja gatavot zivju ēdienus.
“Esmu ļoti laimīga, ka spēju nobaudīt un apskatīt Trabzonas pilsētiņas dzīvi, mācīties viņu valodu, dejot Horona deju nacionālajā kostīmā uz skatuves, jo tā ir ļoti specifiska un tajā paša laikā interesanta deja,” stāsta Kristīna.
Kad turki uzzinājuši, ka Kristīna aizraujas ar vēderdejām, vēlējušies to redzēt. “Vēderdejas viņiem ļoti patika. Izrādījās, ka tieši šajā pilsētā, kurā es biju, neviens vēderdejas nedejo un nav arī kas tās māca. Viņi aicināja mani palikt, lai es vietējiem varētu mācīt vēderdejas,” stāsta Kristīna, kura tomēr nolēma nepalikt Turcijā un atgriezties mājās.
Kādā vakarā, kad devusies klausīties turku dzīvo mūziku, nevarējusi mierīgi tikai klausīties un nosēdēt. “Es jutu, ka manas kājas nav iespējams novaldīt, tāpēc cēlos un dejoju,” saka Kristīna un piebilst, ka tā esot vienmēr, tiklīdz dzirdot mūziku, kājas pašas velkot viņu dejot, nosēdēt mierīgi neesot iespējams, jo viņai tīk iegrimt mūzikā un dejā.
