Mēs tagad domājam par iestāšanos Eiropas Savienībā. Patiesību sakot, tā Eiropas Savienība nāk mums pāri kā tāds negaiss, kā vasara vai ziema – gribam mēs to vai negribam.
Mēs tagad domājam par iestāšanos Eiropas Savienībā. Patiesību sakot, tā Eiropas Savienība (ES) nāk mums pāri kā tāds negaiss, kā vasara vai ziema – gribam mēs to vai negribam.
Es daudz interesējos par politiku, esmu bijis Gulbenes bibliotēkā un pāršķirstījis tur esošos materiālus par ES. Un tad es nopratu, ka lielākā daļa iedzīvotāju ļaujas straumei.
Es, piemēram, skaitos tas reņģu ēdājs un nabags. Es un man līdzīgie cīnāmies par izdzīvošanu. Un tādu ir vairums – krietni vairāk par pusi visu Latvijas iedzīvotāju. Labi, pieņemam, ka būsim ES. Kas mūs interesē? Izdzīvošanas jautājumi, ar ko mēs saskaramies katru dienu un stundu – par ēdiena, mitekļa, telefona, elektrības un gāzes cenām. Bet neviens nevar pateikt, kā būs ES. Mūs interesē cenas. Tie visi runātāji – zeltamutes ar krāsotajiem nagiem – kaut ko pa gaisu runā, bet neko konkrētu.
Informācija dara mūs brīvus. Ja tā ir bijusi objektīva, tad cilvēks var izlemt – par vai pret ES. Tagad tie, kas runā un aģitē par ES, tērē valsts naudu, kuļ tukšus salmus.
Es saprotu, ka tagad ir gandrīz neiespējami atbildēt, cik maksās pārtika un dažādi pakalpojumi. Tomēr mani neinteresē tie raksti, kas ir veidoti kā atgremojums, bet gan konkrēti jautājumi – kā risināsies zemes iegādes jautājumi, kādi būs nodokļi, kā varēs pastāvēt mazā uzņēmējdarbība? Vai mazais gateris, kurā strādā 30 cilvēki, izdzīvos? Latvijā nav pieejama maksimāli konkretizēta informācija par to, kā mēs varēsim izdzīvot ES. Ar tagadējo informāciju ir tā – es, būdams muļķis, to varu ne tā izlasīt un pārprast. Un tātad – arī nepareizi nobalsot referendumā.
Bijušā gulbenieša Ilmāra Puriņa viedokli pierakstījusi Aija Pupila
