Kur tas laiks, kad kinomīļi stāvēja garu garās rindās, lai noskatītos kārtējo indiešu melodrāmu vai franču komēdiju.
Kur tas laiks, kad kinomīļi stāvēja garu garās rindās, lai noskatītos kārtējo indiešu melodrāmu vai franču komēdiju. Kopš tā laika daudz kas mainījies.
Rīgas kinostudija izputējusi, gandrīz katrā mājā video, televīzijas kanāli pārblīvēti ar “ziepju operām”un vairāk vai mazāk kvalitatīvām filmām.
Liekas, vajadzētu pietikt visiem. Kā tad īsti ir, mēģināju noskaidrot, aptaujājot Madonas un Gulbenes ļaudis, uzdodot vienu vienīgu jautājumu: “Kādas ir jūsu mīļākās filmas?” Rezultāti sākotnēji nedaudz pārsteidza. Izrādījās, ka nav nemaz tik viegli atbildēt. Nākas krietni padomāt, pirms nosaukt vienu “pašu, pašu…”, tādēļ ļāvu sadalīt visu “bagāžu” latviešu, krievu, citzemju filmās, kā atsevišķu kategoriju izdalot seriālus.
Ar seriāliem, šķiet, viss skaidrs. Līderpozīcijas ieņem mistikas seriāli, kurus TV ekrānos vairs nerāda – “Millennium”, “X -faili”, “Tvin Pīka” un “Emulators”. Protams, savs fanu pulciņš ir arī nebeidzamajam stāstam par rotaļīgajiem hameleoniem, advokātei Alijai un kolorītajai Adamsu saimei. Daži aptaujātie neslēpj, ka seriāli atstāj narkotikām līdzīgu iespaidu, respektīvi, pilnīgu atkarību. Varbūt der padomāt par jauna “Dzīvokļa” vai tamlīdzīgas vietējas “preces” ražošanu.
Seriālus skatās, lai atslābinātos un nedomātu par sūro ikdienu. Kāpēc gan mums viss skaistais un mierinošais jāmeklē Brazīlijā vai Venecuēlā? Savulaik ar ne mazāk lielu azartu vērojām “Septiņpadsmit pavasara mirkļus”, “Četrus tankistus un suni”, “Ilgo ceļu kāpās”un “Mirāžu”.
Priecājos, ka ārzemju filmu kategorijā cilvēku domas nekavējas pie “bojevikiem”, bet gan meklē prātu nodarbinošas vērtības. Milzīgajos Holivudas labirintos cilvēki meklē un atrod tādas filmas, pēc kuru noskatīšanās vēl ilgi ne par ko citu nav iespējams domāt un runāt. Vadošo vietu, pēc aptaujāto un arī manām domām, ieņem
M. Formana “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ar Dž.Nikolsonu galvenajā lomā. Tika minēta arī “Jēru klusēšana”, “Lietus cilvēks”, “Neiespējamā misija -2”.
Kaut ko pavisam atšķirīgu madonieši un gulbenieši atrod krievu kino. Jūtama nostalģija pēc padomju laikā tapušām filmām, īpaši komēdijām. Pēdējais laiks Ņikuļinam, Vicinam un Morgunovam uzcelt pieminekli. Cilvēki, pat nenosaucot filmu, liek saprast, ka šī trijotne ir ārpus jebkuras konkurences. Patīk arī E. Rjazanova komēdijas un nopietni darbi, piemēram, Tarkovska “Stalkers”.
Līdzīgi vērtēts arī pašmāju kino. L.Leimaņa un J. Streiča filmas ikviens ir gatavs skatīties atkal un atkal. Par populārākajām atzītas “Cilvēka bērns” un “Vella kalpi”. Domāju, ka nebūtu godīgi nepieminēt arī J. Podnieka dokumentālo filmu “Vai viegli būt jaunam?”, kā arī multiplikācijas filmas par Munku un Lemiju.Tas arī ir latviešu kino, ko skatītāji vērtē ļoti atzinīgi.
Pavisam drīz vietējos kinoteātrus atkal pildīs ļaužu pūļi. Uz ekrāna “Vecās pagastmājas mistērija”. Interesanti, vai tā mainīs uzskatu par latviešu filmām? Dzīvosim – redzēsim!
