Pasaule smaida, un tu tai pretī esi izgājis laimīgs un saviļņots. Ne dusmu, ne naida, tikai skaistas emocijas.
Pasaule smaida, un tu tai pretī esi izgājis laimīgs un saviļņots. Ne dusmu, ne naida, tikai skaistas emocijas. Katram vēlies dot labo, ko sevī esi sajutis. Bieži negadās izjust šo vēlmi – skaļi smieties, aiz prieka iekliegties – “es esmu laimīgs!”. Kur nu vēl – ar svētījošu domu pavadīt katru pretimnācēju uz ceļa.
Kāpēc tāds prieks? Nezini. Vienkārši pamosties no rīta un jūti, ka visas dienas nebūšanas spēsi uzņemt ar smaidu, ka nevienam neļausi sabojāt to, kas tā jau tik reti atnāk – patiesu prieku.
Esmu sapratusi, ka sirdsdurvju rokturis ir tikai no iekšpuses. Viss atkarīgs no tā, vai cilvēks pats vēlas to atvērt un kādu ieaicināt. Nevienam nav spēka uzlauzt aizslēgtu sirdi.
Protams, gadās, ka pa atvērtajām durvīm iesprūk sarūgtinājums, sāpes un vilšanās. Cilvēkam šķiet, ka visa pasaule spēj dāvāt tikai rūgtumu, un sirds nocietinās, kļūst nepieejama.
Tad šķiet, ka ar grumbās savilktu pieri dzīvot ir vieglāk. Cilvēki turas zināmā attālumā, izvēlas vajadzīgos vārdus. Uzliek masku, zem kuras slēpjas jūtīgs, saprotošs un viegli aizvainojams cilvēks.
Bet vai nav vērts izbaudīt visu slikto, lai kādu mirkli sajustos laimīgs? Lai kaut mirkli varētu līdzīgi cīrulim rīta agrumā uzspurgt debesīs ar skaļu dziesmu.
Cilvēks saulainu un skaistu dienu prot novērtēt tikai tad, ja iepriekš bijusi apmākusies un lietaina. Arī prieku sevī vislabāk var sajust tad, ja pirms tam sāpēs ir raudāts.
Tādēļ es šodien izeju ar prieku. Ar atvērtu sirdi. Es to atslēdzu. Lai pasaules būšanas un nebūšanas ieiet manī. Lai es jūtu, ka dzīvoju.
