Mans neaizmirstamais! Tā esmu es – no pagājušā pavasara! No tās sestdienas, kad tu man palīdzēji salauzt ievziedus. Nejauši nāci garām, uz mirkli piestāji un… aizkavējies.
Mans neaizmirstamais!
Tā esmu es – no pagājušā pavasara! No tās sestdienas, kad tu man palīdzēji salauzt ievziedus. Nejauši nāci garām, uz mirkli piestāji un… aizkavējies. Vispirms pajokoji, tad samulsi. Tad piepurināji savus un manus matus ar ievziedu brīnumu. Un tad pa druskai lasīji to nost. Tava elpa uz mana vaiga… Dīvaina un neaprakstāma tuvuma sajūta. Šo pašu lielāko brīnumu tu atstāji man. Vai varbūt, pats no pārsteiguma apreibis, nepamanīji. Man palika arī tavi vārdi – pasaka par lakstīgalu, kas katru gadu atgriežas pie savas ievas. Par viņas smeldzīgo dziesmu, par ilgām un cerībām. Par aizmirstiem solījumiem un asarām.
Tā domāju šodien, stāvot te, zem ievas, un gaidot tevi. Jau diezgan ilgi. Diena sliecas uz vakarpusi. Bet labi atceros, kā toreiz tu teici: “Kas zina, varbūt pēc gada atkal šeit satiksimies? Tu taču atnāksi, vai ne? Tanī sestdienā, kad ziedēs ievas. Sarunāts?”
Es biju laimes un romantikas tik pārņemta, ka neattapu pajautāt ko vairāk. Un galu galā – man jau arī nekur nebija jāsteidzas. Lai būtu- pēc gada! Zināju, ka tas tāpat man paies vēja spārniem.
Tā nu šodien te stāvu. Tikai tevi nekur neredz nākam… Nez, vai nākamsestdien vēl ievas ziedēs?
