Māris Dembovskis, topošais baptistu mācītājs: Saeima jau visu ko var atļaut, bet jautājums ir – vai to atļauj Dievs? Nē, neatļauj. Saeimai nevajadzētu to atļaut. Paskatoties vien, kas notiek kaut vai Nīderlandē, tur, šķiet, gejiem un lesbietēm ir vislielākā visatļautība.
Katrs gadījums ir individuāls, proti, vai attiecības starp viena dzimuma cilvēkiem ir izvirtība vai dabas kļūda. Salīdzināsim kaut vai ar zagšanu – vai man zagšana ir gēnos vai tomēr tā ir izvirtība? Varbūt dažreiz tā ir izvirtība, bet varbūt dažreiz ir vainīgi gēni. Bet viennozīmīgi tas nav normāli, jo tas ir pretdabiski. Attiecībās, kur ir vīrietis kopā ar vīrieti, bērni nerodas, līdz ar to jau dabīgi tiek parādīts, ka tas ir pretdabiski. Ja, piemēram vīrietim patīk būt kopā ar vīrieti vai sievietei ar sievieti, tad tā jau ir cita lieta, bet mums var patikt daudz kas – zagt, dzīvot uz citu rēķina un tā tālāk, bet tā nevar.
Sandris Rakauskis, skolotājs Lizuma vidusskolā: Tas ir jautājums par to, kādas vērtības un pārliecība ir katram no mums. No Bībeles izriet, ka ģimene – vecāki: tēvs, māte un bērni ir vērtība. Sociālajās zinībās arī ir paredzēti jautājumi par to, ka cilvēki ir dažādi. No vienas puses mēs saprotam, ka cilvēki ir dažādi, un mums vajadzētu to pieņemt, bet no otras puses – ja mēs nostājamies pret šiem cilvēkiem, tad neesam toleranti un tas arī ir negatīvi. Mūsdienās taču ir jābūt tolerantiem un jāpieņem otrs tāds, kāds viņš ir. Ja bērni zina, ka vērtība ir ģimene, tad viņiem varētu būt grūti izprast šādu netipisku attiecību modeli, kur kopā ir vīrietis ar vīrieti vai sieviete ar sievieti, jo tas nav tipisks attiecību modelis.
Cilvēki mūsdienās ir brīvi. Tad kāpēc mēs nevarētu pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir? Cienīt un respektēt, jo viņi taču mums nenodara pāri ar to, ka viņi tādi ir.
Anita Tillere, druvēniete: Esmu cilvēks bez aizspriedumiem, tāpēc uzskatu, ka katram ir brīva izvēle, ko darīt. Ja viņi grib precēties, tad lai precas. Zinu, ka sabiedrība uz to skatās negatīvi. Protams, es arī negribētu uz ielas redzēt, kā viņi “ņemas”, bet tas, ko viņi dara savās mājās, nav mana darīšana.
Vienīgi aizspriedumi rastos brīdī, ja šie pāri gribētu ņemt audzināšanā bērnu. Es gan nevaru iedomāties, kad šie pāri dzīvo ikdienā, bet labāk, lai bērnam ir mājas un cilvēki, kuri viņu mīl, nevis vecāki, kuri dzer un sit viens otru un arī bērnu. Tādās ģimenēs bērns ir nelaimīgs. Domāju, ka tā nav izvirtība, viņi vienkārši ir piedzimuši ar šādu orientāciju.
Ja paskatāmies, kas notiek sabiedrībā un daudzu ģimeņu mājās, tad domāju, ka daudz vairāk uzmanības būtu jāpievērš tām ģimenēm, kuras ir nelabvēlīgas un kurās cieš bērni, nevis šiem pāriem.
