Ne jau matemātikas priekšmets ir tā giljotīna, zem kuras pakļūt baidās vismaz puse nākamo studentu, bet gan eksāmena potenciāli murgainais saturs.
Ne jau matemātikas priekšmets ir tā giljotīna, zem kuras pakļūt baidās vismaz puse nākamo studentu, bet gan eksāmena potenciāli murgainais saturs.
Jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem dzirdēti patosa pilni saukļi par izglītības neizmērojamo nozīmi kā katra sabiedrības locekļa potenciālās konkurētspējas un labklājības ķīlu. Neskaitāmu ministru maiņu līkločos arvien priekšplānā izvirzījušās lēni risinātās pedagogu atalgojuma problēmas, taču pavisam tālā dibenplānā atstāts mācību saturs, kas minēts vien kārtējo izlaiduma eksāmenu uzdevumu pirkšanas skandālu laikā, taču būtībā gadiem ilgi tā arī palicis kā valsts rūpju bērns. Pārmaiņu laiks jau kopš deviņdesmitajiem gadiem nesis līdzi tādu mīnusu kā stabilas, konceptuāli korekti izstrādātas izglītības programmas un pārbaudījumu sistēmas trūkums, katru gadu no jauna potenciālos absolventus kā izmēģinājumu trusīšus pakļaujot kārtējām izmaiņām.
Attiecībā uz saturu ir par ko pabrīnīties. Ja pilnīgā nopietnībā valī tiek diskutēts par nepieciešamību iekļaut pamatskolu mācību programmās satiksmes noteikumu mācīšanu, tad secinājums ir itin bēdīgs – ja skolā nav paredzēts jauno paaudzi apgaismot vismaz ceļa zīmju pazīšanas un ielu šķērsošanas pamatos, kas savā laikā bija pati par sevi saprotama mācību programmas daļa, tad šajā ziņā brīvvalsts piedzīvojusi kritienu atpakaļ. Vēl skaļākas peripetijas tiek vērptas ap it kā obligāti nepieciešamo matemātikas eksāmenu vidusskolas beidzējiem. Bet vai kāds (ministrijas līmenī) ir aizdomājies par tā saturisko pusi? Katrs pedagogs ar stāžu apliecinās, ka satura ziņā matemātikas eksāmens, gadiem ejot, kļuvis nevajadzīgi sarežģīts. Turklāt vienādu pārbaudījumu kārto gan šo mācību priekšmetu padziļināti apguvušie, kam nedēļā bijis vismaz par divām trim mācību stundām vairāk, gan pārējie. Vai tas ir loģiski? Vietā arī jautājums – kādēļ eksāmenu saturiski nevar pielīdzināt pašreiz obligātajai ieskaitei? Īpaši tad, ja potenciālais absolvents nav orientēts uz sīku trigonometrisko sakarību skaidrošanu un padziļinātu urbšanos algebrisko izteiksmju analīzē. Likumā teikts, ka “izglītības pamatuzdevums ir nodrošināt apstākļus cilvēku garīgo, radošo, fizisko un profesionālo spēju attīstībai un pilnveidei”. Nosacīti to varētu interpretēt kā “vispārēju minimumu”, ar kuru bagāžā katram skolas sols būtu jāatstāj, lai izvēlētos savu ceļu tālākizglītības un darba tirgus krustcelēs. Diemžēl daudzviet šis minimums aizstāts ar pamatīgu “bardaku”, kurā teju vai par modes kliedzienu kļuvis uzsvērt skolēnu tiesības, gandrīz pilnībā aizmirstot par pienākumiem, ļaujot patvaļai sasniegt arvien augstāku pakāpi. Tagad obligātā eksāmena pretinieki bieži kā iemeslu tā nekārtošanai piemin bailes sabojāt atestātu vai pat palikt bez tā. Pret obligātu eksāmenu skeptiski noskaņoti arī skolotāji, kas pauž uztraukumu par iespējamu nesekmīgo īpatsvara lēcienu. Vai izglītības nozares līderiem tas neliek aizdomāties, ka ne jau priekšmets ir tā giljotīna, zem kuras pakļūt baidās vismaz puse nākamo studentu, bet gan eksāmena potenciāli murgainais saturs?
Var piekrist, ka izvēles eksāmens ir ideāls tiem, kam ir pilnīga pārliecība par nākamajā mācību iestādē izvirzītajām prasībām. Tomēr jāņem vērā, ka mūsu nestabilajā izglītības sistēmā kritēriji un prasības vienā brīdī var krasi mainīties. Ko tad darīs tie, kam atestātā pietrūks ieraksta par tobrīd “neobligātā” eksāmena nokārtošanu? Tēlaini runājot, kādreiz iegūtās zināšanas tika pielīdzinātas skolas maizei, kas kļuva par pamatu turpmākajā dzīves ceļā. Pārskatot pēdējās desmitgades peripetijas vidusskolu beidzēju pārbaudījumu jomā, jāsecina, ka absolventiem ceļamaizes vietā tiek iedoti vien apkaltuši, ne pēc kā negaršojoši sausiņi, ko pagrauzt, domās apcerot vienādojumus ar nez cik nezināmajiem.
