Psiholoģe palīdz rast atbildes. 2.februāra “Dzirksteles” numurā sākām jaunu rubriku, kurā atbildes uz jautājumiem palīdz rast psiholoģe.
Psiholoģe palīdz rast atbildes
2.februāra “Dzirksteles” numurā sākām jaunu rubriku, kurā atbildes uz jautājumiem palīdz rast psiholoģe. Cienījamie lasītāji, jautājiet, jo noteikti ir kas tāds, kam paši nerodat atbildi. Savus jautājumus sūtiet uz “Dzirksteles” redakciju Ozolu ielā 2a, Gulbene, LV 4401, epasts: “dzirkstele@dzirkstele.lv”.
“Kāpēc ir tā, ka no sievietēm raganām baidās vienīgi sievietes, bet vīrieši – ne?” jautā kāda lasītāja.
Pirms rast atbildi uz jautājumu kopumā, mēģināsim noskaidrot, kas vispār ir sieviete ragana.
No gaišreģes līdz ļaundarei
Vārds “ragana” ir atvasināts no vārda “redzēt”, tātad – “redzētāja”, “paredzētāja”, “pareģe”. Pasaules pirmsākumos tā bija nāves un atdzimšanas dieviete, tātad – reizē ļauna un laba.
Latviešu tautas pasakās raganas vīrs ir velns un viņa pati ēd cilvēkus, dejo ar velniem ellē, prot pārvērsties par dažādiem dzīvniekiem un spēj noburt par dzīvniekiem arī citus. Teikas vēsta par raganām, kas lido uz sanāksmēm, slēdz līgumu ar velnu un kuras tāpat kā burvjus ir grūti nogalināt. Savukārt ticējumi apgalvo, ka par raganām pārvēršas ļauni cilvēki, kas atdevuši savu dvēseli velnam, vai gari, kas pieņēmuši cilvēka izskatu.
Viduslaiku Eiropā uzskatīja, ka raganas un burvji ir cilvēki, kuri savu dvēseli pārdevuši velnam. Saskaņā ar pirkšanas – pārdošanas līgumu raganas un burvji apņēmās visādi kaitēt cilvēkiem un Dievam, bet velns savukārt solīja par to ņemt viņus savā aizgādībā. Obligāts pienākums raganām bija dalība sabatos, kas notika sestdienu naktīs un vairāku kristiešu svētku (Lieldienas, Jāņi) laikā. Tos vadīja pats sātans, bet sapulcējušās raganas zemojās viņa priekšā, apliecinot, ka atsakās no Dieva un velta sevi sātanam, saucot viņu par dievu, radītāju un saimnieku. Pēc tam raganas rindas kārtībā skūpstīja sātana roku, kāju un pēcpusi. Vakars turpinājās trakās dejās un orģijās, kuru laikā sātans paved katru raganu. Pusnaktī sākās mielasts, kas bija gatavots no vardēm, līķiem un nekristītu bērnu sirdīm. Rītam tuvojoties, notika melnais vakarēdiens, kurā kā vakarēdiens tika piedāvātas bietes un burkāni. Arī visi pārējie kristiešu rituāli tika apsmieti un parodēti, bet sabatā klātesošās raganas un burvji visādi zaimoja Dievu un krustu.
Šobrīd okultisms atkal ir sasniedzis ievērojamu popularitāti. “Pašlaik burvju ir vairāk, nekā bija gadsimta vidū. Un ne tikai Kalifornijā, kur buršanās iet rokrokā ar seksuālo “atbrīvošanos”. Buržuāziskajos Londonas kvartālos uz apgānītiem troņiem deg melnas sveces, kuru gaismā kaili priesteri upurē melnu gaili uz nevainīgas meitenes ķermeņa,” vēsta franču žurnāls “Ekspress” un apgalvo, ka XX gadsimts kļuvis par lielo okultisma laikmetu tāpat kā tāds bija XVI gadsimts. M.Truci savā grāmatā “Jautājumā par okultisma statistiku; piezīmes par mūsdienu burvjiem” norāda, ka mūsdienu raganas un burvji visā seko savu priekšteču tradīcijām.
Bērnībā nepiepildīto ilgu varā
Izvērtējot iepriekš teikto, jāsecina, ka pasaules pirmsākumos raganas uzskatītas par reizē labām un ļaunām personām ar īpašām spējām un zināšanām, taču mūsdienās daudz izplatītāks ir priekšstats par raganām – ļaunuma iemiesojumu, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem aizviļ draudzenēm vīrus, nekaunīgi virzās pa karjeras kāpnēm, nereti izmantojot savu mērķu sasniegšanai vadītāju – vīriešu vājības, ir neizvēlīgas dzimumsakaros, smēķē, lieto alkoholu un narkotikas, ir vardarbīgas un rupjas.
Nevienā avotā pagaidām nav izdevies atrast norādi, kas liecinātu, ka attieksme pret raganām no sieviešu un vīriešu puses atšķiras. Būtu arī dīvaini, ja veiksmīgs, par sevi pārliecināts un ar dzīvi apmierināts vīrietis tiektos pēc sievietes raganas. Protams, ja vien pati sieviete nedara ko tādu, ar ko šo vīrieti vai vairākus vīriešus ieinteresē par sevi, dabū savā varā. Šādā gadījumā savukārt rodas jautājums: kāpēc viņai tas ir nepieciešams, kam un ko viņa ar to vēlas pierādīt, ko vēlas panākt?
Gribot negribot prātā nāk psihologs Zīgmunds Freids, kurš apgalvoja, ka sievietēm, kuras bērnībā nav saņēmušas pietiekamu tēva uzmanību, ir neapzināta tieksme pēc tās cīnīties, iekarojot arvien jaunus un jaunus vīrišķā dzimuma upurus. Pilnīgi dabiski, ka, šādu rīcību vērojot, pārējās sievietes jūtas apdraudētas un mēģina no sievietēm raganām norobežoties vai arī izturas pret tām agresīvi.
Nespējot piedot
Taču tas vēl nav viss. Ja jau vīriešu un sieviešu attieksme pret sievietēm raganām ir puslīdz vienāda, tad acīmredzot pašas raganas sāpīgāk uztver tieši noraidījumu no sieviešu puses. Salamana pamācību 31.nodaļā sniegts lielisks ideālas sievietes apraksts:
“Viņa ir kā tirgotāju kuģis, kas savu pārtiku atved no tālienes. Viņa ceļas pirms dienas gaismas, gādā barību savai saimei un ierāda kalponēm viņu dienas darbu. Viņa domā par tīrumu, nopērk to un iedēsta vīnadārzu par savu pašu roku pelnītiem līdzekļiem. Viņa apjož savus gurnus ar spēku un dara stipras savas rokas. Viņa novēro, ka viņas darbs atnes svētību, viņas gaismeklis neizdziest arī naktī. Viņa izstiepj savu roku pēc kodaļas, un viņas pirksti satver vārpstu. Viņa izstiepj savas rokas, dāvinādama nabagiem pretī, un sniedz palīdzīgu roku trūkumcietējiem. Viņa nebaidās sava nama dēļ sniega, jo visai viņas saimei ir divējādas drēbes. Viņa darina pati sev segas, smalks audekls un purpurs ir viņas tērps. Viņas vīrs ir pazīstams sanāksmēs vārtu laukumā, kad viņš starp zemes vecajiem sēž. Viņa darina smalkus svārkus un pārdod tos, viņa pārdod arī pircējiem jostu. Spēks un skaistums ir viņas ietērps; viņa pati smaidīdama bez rūpēm raugās austošai dienai pretī. Viņa ver vaļā savu muti ar gudrību, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles.”
Vairums sieviešu nav tik darbīgas, maigas un pašaizliedzīgas kā lasām šajā Bībeles rakstu vietā. Tomēr daudzas apzinās, ka vēlas tādas kļūt, un šo vēlmi jau agrā bērnībā ir modinājusi māte, iejutīgi uzklausot un lietpratīgi pamācot. Tieši emocionālā saikne starp māti un meitu ir noteicošā. Sievietei raganai, visticamāk, pietrūcis uz abpusēju uzticēšanos balstītu intīmu sarunu, kā rezultātā viņai daudzās jomās radies nepareizs priekšstats par māti un tāpēc par sievietes sūtību vispār. Problēma šajā gadījumā ir tā, ka intuitīvi sieviete ragana tiecas piederēt plašajai “pārējo”, “normālo”, “pareizo” sieviešu saimei, taču sarūgtinājums, dusmas vai riebums pret māti to liedz.
Neatkarīgi no tā, patiesi ragana vai vienkārši sieviete, kura kādā dzīves brīdī sapratusi, ka ar visu galā jātiek pašai, katrai no viņām ir ievainota dvēsele, kas glabā sevī aizvainojuma sāpes un kaut nedaudz atvieglo savas ciešanas, redzot, kā cieš citi. Vienīgā izeja no šā stupceļa ir – rast sevī spēku piedošanai.
