Rūķis, Lieldienu zaķis, latviešu tautu meita, arābu šeihs, ragana, piektā gada revolucionāre, tās ir tikai dažas lomas, kurās iejutusies gulbeniete Inese Stalidzāne.
Rūķis, Lieldienu zaķis, latviešu tautu meita, arābu šeihs, ragana, piektā gada revolucionāre, tās ir tikai dažas lomas, kurās iejutusies gulbeniete Inese Stalidzāne.
Tomēr viņas galvenā loma ir tā, ko spēlēt liek teātris, ko saucam par dzīvi. Tajā Inese ir sieviete un māte, kas mīl un vēlas būt mīlēta.
– Tavas dzīves lielākais brīnums?
– Dēlu piedzimšana. Tas ir fantastisks brīdis. Uzskatu, ka bērns ir pasaules lielākais brīnums. Esmu piedzīvojusi vēl citas brīnumainas parādības, piemēram, kad Dievs iesēžas ozola zaros. Tas notika Līgosvētkos pie varenā Stāķu ozola. Atceros, kad sākām līgot, saule iespriedās koka zaros, pārņēma savādas izjūtas, šķita, kaut kāds līdz šim neizjusts spēks iemeties ozola galotnē un noraugās uz cilvēkiem no augšas. Visapkārt – tāds miers un plašuma sajūta. Vēlāk cilvēki stāstīja, ka mūsu līgošana bijusi saklausāma piecu kilometru attālumā.
– Tici, ka ir spēks, kas mūs vada?
– Noteikti. Horoskopiem pilnībā neticu, bet tie palīdz cilvēkam neizdarīt muļķības un izanalizēt sevi. Pēc horoskopa esmu Auns. Auns nav nekāda Dieva dāvana, bet pēc 40 gadiem šajā zīmē dzimušie kļūst ne tikai karavīri, bet kolosāli diplomāti. Viņi mācās no katra cilvēka, ko sastop savā ceļā, un saprot, ka “ragus var arī novīlēt”. Būtībā man ir skabargains raksturs, bet, apzinoties, ka ikviens cilvēks, lai kāds viņš būtu, ir vienreizējs, saproti, ka tev apkārt ir labi ļaudis. Protams, reizēm cilvēki cits uz cita izkliedz negatīvās emocijas, bet varbūt tas ir tāpēc, ka paši tobrīd jūtas slikti un neviena nesaprasti, varbūt viņiem nav veicies.
– Tu spēj savaldīt emocijas?
– Cenšos, tomēr visvairāk no manas nesavaldības cieš ģimene, bet tas nav no tā, ka esmu nogurusi, jo tad es klusēju. Man būtībā ļoti patīk klusēt, lai gan, iespējams, daļai cilvēku par mani ir radies cits priekšstats.
– Darbs, mēģinājumi Tautas teātrī, neskaitāmi sabiedriskie pienākumi, pilsētas domes deputātes darbs. Cik daudz laika atlicini sev un dēliem?
– Ir kvantitatīvais un kvalitatīvais laiks. Cilvēks var nemitīgi atrasties kopā ar ģimeni un tomēr nebūt kopā ar to. Var ģimenei atlicināt mazu laika sprīdi, kas viens spēj atsvērt daudzas stundas, piemēram, šajā vasarā kopā ar jaunāko dēlu Pauli nogājām posmu gar Vidzemes jūrmalu. Ja nebūs sabiedroto, esmu gatava gar jūru iet viena, jo man laikam ir jūras slimība. Nezinu, vai es dzīvotu pie jūras, bet man tā ir nepieciešama. Ejot gar tās krastu, pārbaudu sevi, cik daudz vēl spēju, cik manī ir palicis no dzīves spēka, cik daudz varu paļauties uz sevi.
– Kāda ir mīlestības vieta tavā dzīvē?
– Manuprāt, mīlestība ir ārkārtīgi spēcīgas jūtas. Droši vien ir cilvēki, kas nekad neiemīlas, bet es spēju iemīlēties dažādās lietās un vienmēr jūtos absolūtā iemīlējušās sievietes stadijā, piemēram, izeju laukā no mājas, un man pretim paveras sarmots rīts. Jūtos pilna mīlestības! Varbūt kāds domās, ka esmu savāda, bet šī cilvēka un dabas tikšanās līdzinās lidojumam, ko spēj radīt tikai mīlestība. Mīlestības stāvokli manī rada prieka sagādāšana otram cilvēkam. Uzskatu, ka mīlestību nevar gribēt, tā pie cilvēka vai nu atnāk, vai neatnāk. Es nemitīgi iemīlos. Šķiet, ka šobrīd esmu iemīlējusies jaunajā lomā – raganā, jo Tautas teātris iestudē lugu “Mazā nāriņa”.
– Tev ir vajadzīgs plats un drošs plecs, uz kura paraudāt?
– Vadot dažādus pasākumus, man ir iespējams pārliecināties, cik “jauki” vīrieši ir mums blakām, kā viņi izturas pret sievietēm. Godīgi sakot, man pret viņiem ir samērā augstas prasības. Uzskatu, ka viņam jābūt vīrietim. Izskats nav galvenais, bet viņam jābūt gudram, pārliecinātam, ka viņš var parūpēties ne tikai pats par sevi, bet arī par savu ģimeni. Ir jāredz saimnieciskas lietas. Vīrietis nevar būt stumdāms. Ja tā ir, tad kam viņš vispār vajadzīgs, jo ir darbi, kurus es kā sieviete protu izdarīt ne sliktāk par vīrieti. Vīrieti izaudzina sieviete. Viņa, ejot pa dzīvi, vēlas atrasties vīrieša radītā aizvējā.
– Tavi dēli, kad pienāks laiks, būs šā aizvēja radītāji?
– Ceru, ka būs, lai gan man ar viņu audzināšanu gadās visādi. Domāju, ka neesmu viņiem barga mamma, jo uzskatu, ka šodien bērni jāaudzina ar tādu gudrību kā mūsu vecvecākiem. Pārāk daudz esam sadzinuši galvā dažādas pedagoģiskas gudrības, dažādas amerikāņu audzināšanas un sazin vēl kādas citas metodes. Kur ir palikusi latviešiem piemītošā gudrība? Bieži domāju par šodienas gudrajiem jauniešiem un latviešu tautu. Uztraucamies, ka krievi, kas dzīvo Latvijā, nerunā latviski, bet arī mēs paši vairs neprotam izteikties latviski. Bieži vien, aizbraucot uz kādu semināru, ir jādomā, kādā valodā tas notiek, jo uz desmit vārdiem vismaz četri ir svešvārdi. Kāpēc man tie ir jāzina? Mums sazin kāpēc vajag smalki izteikties. Kurš ir noteicis, ka mums jāpiedrazo sava valoda?
– Kas vēl tevi spēj sadusmot?
– Manī iedzen šausmas cilvēku vienaldzība, piemēram, viens no pēdējiem gadījumiem Rīgā, kad, atverot jaunu veikalu, preces pārdeva par zemu cenu. Cilvēki ģība, bet neviens pat nepakustējās, lai izsauktu medicīnisko palīdzību. Tās jau ir šausmas! Daudzi stāsta, ka apmeklē baznīcu, ka aizrautīgi klausās gadsimtiem pareizos vārdus. Bet vai šie cilvēki, tos dzirdot, spēj pārkārtoties savā sirdī? Ceļojot pa pasauli, es vienmēr ieeju baznīcā un lūdzu par citiem. Nekad neko nelūdzu sev. Man augstākais Dievs ir mana sirdsapziņa. Uzskatu, ka dzīve līdzinās kāršu spēlei. Reizēm šķiet, ka esmu satikusi ļoti jauku cilvēku, inteliģentu, daudz lasošu, gudru savā būtībā, bet apstākļi izveido tādas kombinācijas, ka priekšstats mainās.
– Vai gadās, ka apstākļi izjauc arī tavus plānus?
– Jā, bet tie ir bijuši tikai sīkumi, kas mudina padomāt, kāpēc tā noticis. Nekas jau nenotiek tāpat. Neko nedaru, piespiežot sevi, jo tad veikums nekad nebūs produktīvs. Gadiem ejot, man izveidojusies noteikta, sakārtota dzīves sistēma, zinu, kurā laikā kas darāms, piemēram, ziemā apdrošinu savu dzīvību, jo man šķiet, ka apdrošināšana mani sargā. Man ir nācies izturēt dažādus pārbaudījumus, kuru laikā esmu meklējusi pareizo ceļu, lai rastu dvēseles harmoniju. Dažkārt man pietiek ar pamatīgu izdziedāšanos. Cilvēkiem vispār patīk dziedāt, jo tā iespējams izdziedāt bēdu laukā no sevis. Es reti raudu, ja nu vienīgi tad, kad skatos filmas, piemēram, filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” pēdējos kadrus.
– Vai, tavuprāt, kultūras darbs šodien ir novērtēts?
– Kultūras darbs nav novērtēts, daudz kritizēts gan, jo cilvēki redz tikai labāku vai sliktāku rezultātu, bet kultūras darbinieki strādā naktīs, brīvdienās, vēlu vakaros. Pazīstu daudzus no viņiem, kas, gulēt ejot, lūdz: “Atveries, mana zemapziņa, dod padomu!” Reizēm man šķiet, ka augstāks spēks pār kultūras darbiniekiem it kā nolej zvaigžņu lietu, jo to, ko es izdomāju un izlūdzos zemapziņai, nevaru nekur paņemt, tas jārada pašai. Tā ir milzīga, nepārtraukta ideju ģenerēšana. Mēs nesūdzamies, jo esam izvēlējušies un pieņēmuši šādu dzīvesveidu. Dēli man reizēm saka, tev gan, mammu, tāds labs darbs, nekas nav jādara. Tad saku, lai viņi kaut vienu dienu pastrādā manu darbu, jo tas jāizvērš uz visām četrām debespusēm. Es nemitīgi atrodos it kā pēcsprādziena stadijā. Man ir diezgan nenopietna attieksme pret naudu, bet uzskatu, ka nauda nav kauns. Ir kauns to pelnīt negodīgi. Bez naudas mēs varētu iztikt, bet tā ārkārtīgi nomierina.
– Kas ir tas, ko tu šobrīd vēlies?
– Lai mēs cits citu mīlētu! Lai mēs būtu laipni! Lai pietiktu gudrības sadzīvot! Lai pietiek spēka un laika piepildīt to, ko esmu iecerējusi!
