Rancēniešu Dapševiču ģimenes lielākie un patiesākie dārgumi ir bērni Edgars, Elvis un Laura. Bieži vien tieši viņi ir vecākiem kā morālais atbalsts un galvenais motivācijas avots, kas liek iet, darīt, cīnīties un pārvarēt grūtības šodienas skarbajā realitātē.
Inita Savicka
Uz jautājumu, kāda ir dzīves formula, lai kopā justos labi, vecāki Evija un Egīls nogroza galvas. Egīls saka: „Cienot un mīlot savu otro pusīti.” Evija smejas, ka nekādu burvju brīnumformulu patiešām nezina un padomus citiem nevar dot. Uz viņiem abiem precīzi attiecoties astroloģiskais abu saderības spriedums, ka šiem cilvēkiem katra diena, ko nodzīvo kopā, ir varoņdarbs, jo viņi esot pilnīgi atšķirīgi. Varbūt tāds ir bijis augstāko spēku plāns – tāpat kā selekcijā, no divu pilnīgi dažādu augu apputeksnēšanas iegūstot unikālas puķes, šādā veidā radīt pasaulei trīs jaukus, sirsnīgus un talantīgus bērnus…
“Ieligzdojas” Rankā
Evija ir rancēniete kopš dzimšanas, bet Egīlu no Rīgas pa dažādām dzīves takām uz Ranku atvedusi Rankas arodvidusskola. Brīžiem ir bijusi doma mainīt dzīvesvietu, ir bijis arī laiks, kad Egīls strādāja Rīgā un mājās pārbrauca tikai nedēļas nogalēs, tomēr kaut kā sanācis „ieligzdoties” Rankā. “Reizēm gan kļūst smagi ap sirdi un, skatoties kārtējās vakara ziņas, rodas sajūta, ka tiešām ne tikai laukos, bet arī visā Latvijā cilvēks nav vērtība. Jācer, ka netiks iznīcinātas pēdējās iespējas lauku bērniem, tādas kā mūzikas un mākslas skola. Labi, ka sākumskolas skolēniem ir iespēja braukt uz Balvu baseinu,” saka Evija.
Dapševiču ģimene šogad pati izaudzējusi kartupeļu ražu, sanācis gan pašiem, gan skolai, tādējādi ietaupot uz pusdienu maksu. Ģimenē kopīgi tiek veikti lauku darbi un katram ir arī savi pienākumi. Ģimenes locekļu starpā tiek dalītas arī rūpes par mājdzīvnieciņiem: suni Zuzi-Kuču, kaķi Kisi, šinšillu Nasko, akvārija zivtiņām Zisi un Samu, bet kūtī ir gailis ar vistu saimi.
Dapševiču ģimenes bērni mācās Rankas pamatskolā, kā arī apmeklē Jaunpiebalgas mūzikas skolu. Vecākais dēls Edgars sekmīgi apgūst klavierspēli. Vistuvākie sirdij ir blūza un rokenrola ritmi. Papildus Edgars apgūst ģitāras spēli pie privātskolotāja. Tādējādi viņa darba diena dažkārt beidzas tikai pēc astoņiem vakarā, tomēr ziemā puisis vienmēr atrod laiku arī savai vismīļākajai nodarbei – hokejam. Šogad kopā ar vairākiem vienaudžiem pat izdevās noorganizēt hokeja komandu, lai varētu piedalīties Raunas novada organizētajā turnīrā „Drustu kauss hokejā 2012”.
Tas, ka nekas dzīvē nenāk viegli, bet visur ir jāiegulda darbs, Edgaram ir skaidrs. Arī savu vecākā brāļa statusu viņš nes ar lepnumu un pilnu atbildību, kopš bērnu dienām palīdzējis pieskatīt mazāko brāli Elvi, kā arī auklējis mazo pastarīti – māsiņu Lauru.
Brāļa Elvja vismīļākais mācību priekšmets ir angļu valoda, bet viegli padodas viss, kas saistīts ar matemātiku. Matemātikas olimpiādēs piedalās ar labiem rezultātiem. Pilnībā ļauties savai jūtu pasaulei viņš var, skaisti un ar iedvesmu spēlējot klavieres. Pašlaik Elvi visvairāk aizrauj ērģeļu spēle. Savukārt brīvajā laikā vislabprātāk viņš lasa enciklopēdijas, kaut ko konstruē vai vienkārši kopā ar mazo māsu „kaut ko darbojas”.
Pastarītei Laurai atšķirībā no brāļiem, kas ir matemātiķi, visvieglāk padodas latviešu valoda. Jau pirmajā klasē Laura savā nodabā rakstījusi dzejoļus, bet, domrakstus lasot, reizēm mamma pati nespēj noticēt, ka meita pati to uzrakstījusi – tik skaidri un skaisti raisās vārdi. Kā jau mazākā, viņa mēdz būt arī viskaprīzākā un reizēm aizrāda pat tētim, sakot: „Neesi taču tāds pesimists, nebojā visu vakara noskaņu.” Pēc šādiem vārdiem tētim nekas cits neatliek, kā pasmaidīt. Šajā mācību gadā Laura pietiekami veiksmīgi debitējusi arī VIII P.Čaikovska starptautiskajā pianistu konkursā. Meitenei ļoti patīk arī zīmēt, tāpēc viņa iet arī Gulbenes mākslas skolas Rankas filiāles 2.klasē. Vislabāk viņai veicas tieši gleznošana, īpaši brīvā dabā. Būdama vismazākā, Laura ir arī visaktīvākā, jo vēl pa vidu paspēj gan piedalīties tautisko deju pulciņā skolā, gan vienmēr rosina piedalīties ģimeni dažādos kultūras pasākumos, piemēram, Gulbenē dziedošo ģimeņu koncertā „Vēstules Ziemassvētku vecītim”.
Tēta un mammas sirdslietas
Tētis Egīls gan nav pierunājams doties uz skatuves, viņa stiprās puse ir praktiska saimniekošana un plānošana. A.S „Rankas piens” viņa amats ir piena pārstrādes operators. Un lai arī brīvā laika tikpat kā nav, jo Egīls gandrīz vienmēr ir kustībā un darbībā, viņa sirdslieta jau daudzus gadus ir biškopība. Arī pārējie ģimenes locekļi tiek tajā iesaistīti jeb, kā Egīls pats saka: „Arī pārējie no tā cieš…” Kopš izdevies, sūri grūti strādājot, tikt pie īsta savas zemes gabaliņa, tiek pamazām atjaunotas bišu saimes. Daudz darba prasa arī pirms dažiem gadiem iegādātās lauku mājas saimniecības pakāpeniska atjaunošana.
Mamma Evija ir skolotāja Rankas pirmsskolas izglītības iestādē „Ābelīte”. Viņa uzskata, ka pats labākais šajā darbā ir tas, ka ir iespēja izpausties radoši. Pirmsskolas skolotājam ir jāprot viss: dziedāt, dejot, spēlēt teātri, zīmēt, līmēt, komunicēt, rakstīt un noformēt, šūt, urbt un ieklāt linoleju.
Evijai patīk adīt un tamborēt, bet vislielākajā azartā iekrīt, šujot dažādus tērpus un maskas. Tā kā ļoti aizrauj iespēja iejusties kādā citā tēlā, tad viņa piedalās arī Rankas amatieru teātrī „Rameka”. Evijai tuvas ir arī grāmatas un ir nākotnes sapnis par lielu istabu – bibliotēku, kur gar sienām ir plaukti ar grāmatām, bet centrā – pianīns… „Un ja vēl būtu savs „mākslas kambaris”, kur es varētu gleznot…” nosaka Evija.
Ģimenes vislielākā vērtība
Visai ģimenei jauks un patīkams brīdis ir tad, kad izdodas sanākt kopā pie ēdamgalda, ieturēt maltīti un pārrunāt, kā kuram šodien gājis. Ir bijuši gadījumi, kad mamma ar vecāko dēlu tā aizrunājas, ka attopas tikai vēlā naktī. Jautrība ir tad, ja vakarā, gulēt ejot, izdomā uzspēlēt „dziesmu karus”, parasti divās komandās – meitenes pret puišiem. Tā ir kā sacensība, kurš vairāk dziesmu zinās nodziedāt.
Savējiem vien saprotami prieki tiek meklēti un atrasti arī ikdienā visādos nieciņos. Bērni raksta mammai mazas, mīļas zīmītes, apskauj un samīļo. Pēc mammas uzskatiem, tā arī ir ģimenes vislielākā vērtība – mīlēt un pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.
Savukārt Egīls saka, ka saviem bērniem gribētu iemācīt to, ka tad, kad viņiem pašiem būs savi bērni, viņi jau no mazotnes ir jāaudzina nevis kā tikai patērētāji un lūdzēji, bet kā savas valsts pilsoņi, kas dod valstij savu ieguldījumu.
