Latvijā piedzimuši trīnīši. Par to priecājas vecāki, valsts prezidente un daudzi jo daudzi.
Latvijā piedzimuši trīnīši. Par to priecājas vecāki, valsts prezidente un daudzi jo daudzi. Grūtniecības laikā mātei ir vislielākās tiesības uz bērna piederību. Mazītiņas sirds puksti ir viņas pulsa atbalss. Viņas elpa dod mazajai dzīvībai skābekli. Abiem ir kopīga asinsrite. Un neviena sarkanā asins pile nezina, vai tā piederēs mātei vai bērnam, vai varbūt izlijusi ies bojā kā nodeva ieņemšanas un dzimšanas noslēpumam.
Prātam neaptverami liekas daudzie gadījumi, kad zīdaiņus atrod atkritumu konteineros, pļavā, upē, tualetes bedrē, stacijā, mežā. Televīzijā skatāmies, ka māte alkohola reibumā pludmalē aizmirsusi pusotra gada vecu bērnu, kas bija iemācījies spert pirmos soļus. Kur tie viņu aizveda? Varbūt pa saules taku jūrā?
Daudzu sirdis uz brīdi aizkustināja mazā Lūcija, ko atrada pusnosalušu. Toreiz, kad meitenīte visiem spēkiem cīnījās par dzīvību, par viņu aizlūdza visa Latvija. Iespējams, bijām vienotāki un iejūtīgāki pret sāpēm un ciešanām. Bet īsts Dieva brīnums notika, kad Rīgā atkritumu kastē pie centrāltirgus bezpajumtnieki no atkritumiem izvandīja mazu meitenīti, kuras dzīvību mediķiem izdevās glābt. Kā apgalvoja ārsti, “viņa ļoti gribēja dzīvot”. Tiesa, pēdējā laikā šādu Dieva bērnu ir maz. Kamēr bērni tik ļoti vēlas dzīvot, mātes tikpat ļoti grib no viņiem atbrīvoties.
Janušs Korčaks, kurš labprātīgi izvēlējās nāvi kopā ar saviem audzēkņiem, atzinis: “Slimnīcā es ieraudzīju, ar kādu pašcieņu, gatavību un apskaidrotību bērns prot mirt.” Kāpēc to neredz vai negrib redzēt tie, kas ir blakus jaunajai dzīvībai? Nevajag šausmināties par demogrāfisko situāciju Latvijā! Mēs visi esam vienā asinsritē.