Kādreiz, dzirdot stāstus par to, ka ir noticis kādas dzimtas atvašu salidojums, priecājos par šo cilvēku uzņēmību, izdomu un vēlējos, lai arī manai radu saimei kādreiz notiktu šāds salidojums. Citādi kuplākā radu lokā parasti iznāk tikties kapusvētkos vai arī mūžībā aizgājušo radinieku bērēs, bet gribas taču tikties arī kādā priecīgākā notikumā! Un šovasar beidzot varēju priecāties – radu saime sapulcējās uz pirmo īsto dzimtas salidojumu!
Priecīga, patīkama un gaidpilna jau bija pati gatavošanās, sazināšanās ar tuvākiem un tālākiem, redzētiem un varbūt līdz šim vēl nesatiktiem radiniekiem, bet vēl jo īpašāka bija pati tikšanās. Pirmajai salidojuma reizei par tikšanās vietu izvēlējāmies vietu, no kuras cēlusies mūsu dzimta, kur dzīvojuši mūsu senči. Pabijām arī kapos, kur dus senākie dzimtas pārstāvji, un godinājām viņu piemiņu. Ar lielu interesi pētījām senās fotogrāfijas, klausījāmies vecāko dzimtas pārstāvju atmiņu stāstos un visi kopā jutāmies brīnišķīgi – vienoti, saliedēti un stipri, kaut arī dzīves vēji katru aizpūtuši uz savu pusi un izkaisījuši plašajā pasaulē. Un šķiet, ka mūsu dzimtas salidojuma veiksmīgo norisi kāds kūrēja un virzīja no augšas – pat laika apstākļi bija burvīgi! Tās emocijas, kas tika piedzīvotas radinieku salidojumā, mani priecē un bagātina vēl šobrīd. Šī tikšanās deva milzīgu pacēlumu un apziņu, ka mēs, mūsu dzimta, esam un būsim! Tiešām lepojos, ka mums izdevās noorganizēt pirmo dzimtas salidojumu un kopīgi radīt ieceres jau nākamajiem! ◆
