Mārtiņš Šteins ir dzimis 1938.gada 10.februārī Galgauskas pagastā. Pirmās skolas gaitas uzsācis Galgauskas pamatskolā, bet agronoma diplomu saņēmis Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā. Viņa darba gaitas saistās ar kolhozu “Dzintars” un Jaungulbenes arodvidusskolu.
Aldija Šteina dzimusi 1939.gada 16.aprīlī Tilžas pagastā. Pēc Degumnieku pamatskolas beigšanas uzsākusi darba gaitas kolhozā “Dzintars”, vēlāk strādājusi Jaungulbenes pienotavā.
Abi apprecējušies 1960.gada 10.novembrī. Izaudzinājuši meitu Anitu un dēlu Valdi. Lepojas ar sešiem mazbērniem.
Gulbenes Pilsētas svētkos vairākās nominācijās tika godinātas novada ģimenes. Starp tām bija arī jaungulbenieši Aldija un Mārtiņš Šteini, kas pirms pusgadsimta dzimušo mīlestību kā krāšņu ziedu spējuši saglabāt līdz pat šai dienai. 10.novembris ir Aldijas un Mārtiņa kāzu diena. Šoruden jau 51.
“Vai tad būs jāfotografējas ar’? Tad jau man jāiet pie friziera un arī bārda jānodzen,” uzzinājis, ka ieradīsimies ciemos, telefonsarunā saka Mārtiņš, bet Aldija vēlāk neslēpj, ka bijusi nedaudz pikta uz vīru, kas piekritis atvēlēt laiku sarunai, jo laukos vienmēr tik daudz ko darīt. Tiesa, vēlāk gan tieši pati saimniece ir galvenā runātāja. Mārtiņš tikai smaida un piekrītoši māj ar galvu, pa brīdim sarunai piemetot pa kādam teikumam.
Nevienam neko neteicām
“Biju jauns skuķis. Nekādas lielās izglītības man nebija. Uzreiz pēc septītās klases sāku strādāt kolhozā “Dzintars” Beļavas pagastā. Mana mamma uzskatīja, ka jaunam cilvēkam visi kolhoza darbi ir pa spēkam, bet vai tad kolhozā darbus kādreiz bija iespējams padarīt? Ģimenē biju vecākā meita, tāpēc vecāki sūtīja visos darbos. Mārtiņš kolhozā sāka strādāt par agronomu. Tā arī abi iepazināmies, jo kopā strādājām.
Kad abi izlēmuši, ka jāprecas, Alīdai bijis 21, bet Mārtiņam – 22 gadi. “Varbūt nevajadzēja steigties, bet tā dzīvē sanāca, un labi vien ir,” Aldija smaida. Laulība reģistrēta Līgo ciema padomē, par to nevienam neko iepriekš nesakot. Tolaik Mārtiņš vēl strādājis “Dzintarā”, bet Aldijas vecāki pārcēlušies uz Jaungulbeni, tomēr attālums abiem nebijis par šķērsli, lai satiktos. Pagājis krietns laiks, kad Aldija un Mārtiņš vecākiem parādījuši pases, lai apliecinātu, ka ir precējušies. “Tolaik jau nebija tādas rocības, lai rīkotu plašas kāzas. Arī laulību gredzenu mums nebija,” saka Aldija.
Lai uz ārzemniekiem neskatās
Pēc kāzām drīz vien piedzimusi meita Anita, bet Mārtiņš uz trīs gadiem iesaukts Padomju Armijā, kur Baltkrievijā dienējis gaisa aviācijas daļā, tāpēc Aldijai vienai nācies audzināt meitiņu, atlicinot laiku, lai vairākkārt apciemotu arī vīru. Arī Mārtiņš izmantojis katru iespēju, lai būtu pie savām mīļajām. “Kad meitiņa ieraudzīja, ka debesīs lido lidmašīna, viņa vienmēr visiem stāstīja, ka tur tētis lido mājās no Kubas,” atceras Aldija. Pēc atgriešanās no dienesta Mārtiņš sācis strādāt Jaungulbenes arodvidusskolā par praktiskās apmācības meistaru, šim darbam atdodot 41 gadu sava mūža. Aldija neslēpj lepnumu, ka tad, kad Mārtiņš atbraucot no Jaungulbenes uz Gulbeni, ik uz soļa viņu sveicinot kāds no bijušajiem audzēkņiem. Kopīgi izaudzināts arī dēls Valdis, bet šodien Aldija un Mārtiņš lepojas, ļoti mīl un vienmēr gaida ciemos sešus mazbērnus. Vecākais mazdēls strādā Anglijā, tāpēc katra tikšanās ar viņu ir īpaši svētki. “Saviem mazbērniem vienmēr saku, lai neskatās uz ārzemniekiem. Vai nu Latvijā labu puišu un meiteņu trūkst? Mārtiņa māsas meita apprecējās ar spāni un tagad dzīvo Spānijā. Dzīvo jau labi, tomēr neslēpj, ka ilgojas un sāp sirds pēc mājām,” bēdā Aldija.
Parks mums aiz mājas loga
30 gadus Aldija un Mārtiņš nodzīvojuši trīsistabu dzīvoklī lauksaimniecības skolai piederošajā ēkā. Tad, kad pirms desmit gadiem bez iemītniekiem palikusi četru dzīvokļu ēka, no dzīvokļa pārcēlušies paši uz savu māju. Tagad tikai tukšā dzīvokļa logi, kas saskatāmi, stāvot uz mājas lieveņa, atsauc atmiņā jaunību. “Gribētos dzīvokli pārdot, jo ziemā tas bija ļoti silts, bet kas tagad to pirks? Jaungulbenē paliek arvien mazāk cilvēku, jo nav darba un jaunie dodas strādāt uz pilsētu. Labi, ka vēl pastāv arodvidusskola, tad vismaz ir kāda dzīvība,” ne Aldija, ne Mārtiņš nelolo īpašas cerības, ka kāds mazbērns savu dzīvi varētu saistīt ar Jaungulbeni. “Kas gan tagad nāks no pilsētas uz laukiem? Ko tad viņi te darīs?” abi nopūšas. “Meita jau saka, lai likvidējam govis, jo tuvējā apkārtnē esam te vienīgie, kas vēl tur govis, un kļūstam par pilsētniekiem, pārceļoties uz dzīvi Gulbenē. Es jau labprāt tā darītu, bet tēvs negrib. Ko viņš pilsētā darīšot? Saku viņam, ka iesim pastaigāties, pasēdēsim parkā uz soliņa tāpat kā citi,” prāto Aldija. Mārtiņš, to dzirdot, izmet: “Cik tad reizes esi bijusi pilsētas parkā? Parks mums tagad ir tepat aiz loga, atliek tikai atvērt durvis un iziet pagalmā.”
Izlemjam visu kopīgi
Kā gan tie gadi ir aizsteigušies? No rīta uzceļoties, nepaspēj ne apgriezties, un, skat, jau vakars klāt.
Soli solī viņi abi aprūpē māju, kas grimst ziedos, gādā par vistām, pīlēm, cūkām, divām govīm, kā arī vairākiem peļu junkuriem un četriem mājas sargiem. Pašu saimniecība ir liels atspaids abu nelielajām pensijām.
“Mums abiem vienmēr bijis daudz jāstrādā, tāpēc par kaut kādiem sānsoļiem pat prātā nav nācis. Arī greizsirdīgi viens uz otru neesam. Mārtiņš ir saimniecisks, lai gan es viņam visos darbos skrienu pa priekšu,” saka Aldija. Dažkārt starp abiem izceļoties arī pa strīdam, bet viss – tikai par sīkumiem. Mārtiņš bilst, ka tad, kad Aldijas neesot mājās, viņam esot garlaicīgi. Arī darbi tik labi nešķiroties. “Mēs vispirms visu kopīgi pārrunājām, lai izlemtu, kā labāk rīkoties. Vakaros, kad māja un mūrītis silts, sēžam un abi tērzējam par to, kā diena pavadīta, ko rīt atkal darīsim. Mārtiņš visu mūžu ir mans stiprais plecs, pie kura vienmēr esmu jutusies droši,” Aldija uzslavē vīru.
Jaunības gados katrai kāzu gadadienai veltīta lielāka uzmanība nekā tagad. Sudrabkāzās gan bijusi liela balle ar gariem goda galdiem. Tagad Mārtiņos ciemos atbrauc dēls, meita un mazbērni. Ja ir tik kupls savu mīļo cilvēku pulks, vai kāds vēl vajadzīgs? Tiekot svinētas visas dzimšanas dienas un citi lielāki svētki, kad ikdienā plašā māja visiem kļūstot pat par šauru.
“Mjā, jaunībā nekas nešķita par grūtu. Četros no rīta uz pļavu, astoņos – uz darbu, piecos pēcpusdienā – atkal uz pļavu. Līdz Jāņiem siens jau bija gubās. Tolaik iztikām ar rokas izkapti un grābekli. Tagad darbi tā vairs neveicas,” nopūšas Mārtiņš un ļaujas palepoties ar paša rokām celto mājas piebūvi. Arī Aldija kļūst nemierīga, jo pagalmā gaida rīta pusē iesāktie darbi, tāpēc atvadāmies.
