Lazdu ielas Gulbenē nelielā nama loga rūtīs spoguļojas pēcpusdienas saules stari. Dārzā pie ābeles kājām krīt pēdējie āboli. Silti sakurinātajā mājoklī tikšķ pulkstenis. Televizorā runā par politiku. Čaukst pāršķirtās žurnāla lapas. Lucija un Staņislavs Pužuļi ļaujas mierīgai pievakarei. Septembra nogalē viņiem bija dimanta kāzas – 60 kopā pavadīti gadi.
21.augustā Staņislavs svinēja savu 91. dzimšanas dienu, bet Lucijai 13.oktobrī apritēja 89 gadi. “Man Staņislavs joprojām šķiet visskaistākais vīrietis pasaulē,” saka Lucija, bet Staņislavam Lucija – vienīgā un vismīļākā. Tas nekas, ka kājas abiem kļuvušas nepaklausīgas, tāpēc drošākam atbalstam jāņem rokā spieķis.
Iepazīstas frizētavā
Staņislavs un Lucija pirms 60 gadiem iepazinušies frizētavā Gulbenē. “No Balviem, kur dzīvoju pie vecākiem, atbraucu uz Gulbeni frizēties. Vilciens gāja tikai pārdienās. Sēdēju rindā un nervozēju, ka nepaspēšu uz vilcienu, lai nokļūtu atpakaļ mājās. Staņislavs mani palaida savā vietā. Tiesa, es gan jokojot nosolījos, ka uz dzelzceļa staciju iešu pa taisnāko ceļu. Tomēr man viņš tā iepatikās, ka gribēju vairāk iepazīties. Sākām runāties un uz staciju gājām nevis pa taisnāko ceļu, bet ar lielāko līkumu cauri parkam. Staņislavam vajadzēja nokļūt Šķilbēnos. Tikai tad, kad vilciens jau bija nopūtis un devies ceļā, es viņam parādīju taisnāko ceļu,” atceroties smejas Lucija. Toreiz nakti viņa pārlaidusi pie brālēna Gulbenē, nepacietīgi gaidot otru dienu, lai atkal satiktos ar Staņislavu. Tikšanās kļuvušas regulāras. Pēc dažiem mēnešiem svinētas kāzas. “Es jau arī klusībā biju priecīgs, ka todien nokavēju vilcienu,” piebilst Staņislavs. Lucijai tolaik bijuši 30, bet Staņislavam – 32 gadi. “Ko tikai jaunībā nenācās pārdzīvot. Esmu arī Kurzemes mežus kara laikā izstaigājis. No turienes atkūlos uz Gulbeni, kur pie saimnieka strādāja mans brālēns. Viņš mani iekārtoja darbā Gulbenē,” Staņislavs nesteidzīgi apkopo savas biogrāfijas faktus, bet Lucija kavējas atmiņās par abu kāzu dienu.
Braucis precībās
“Darbabiedri bija salūkojuši kravas automašīnu un atveduši pie manis precībās. Vispirms Staņislavs lūdza manu roku, tad prasīja atļauju manai mammai. Viņas atbilde bija īsa: “Kas man par darīšanu, tu pats ar viņu dzīvosi, ne jau es!”,” stāsta Lucija. “Vai tad visu vairs var atminēties,” klusi piebilst Staņislavs, ērtāk atbalstoties uz spieķīša. Abu kāzas kopā ar radiniekiem un jaunā vīra darbabiedriem svinētas Gulbenē, bet laulības 1950.gada 26.septembrī notika Balvu baznīcā. “Skaisti gan tas bija! Uzšuvu baltu līgavas kleitu, galvā ziedu vainadziņš, garš plīvurs, bet Staņislavam tumši zils uzvalks. Viņš izskatījās tik skaists! Kā šodien atceros, kā pēc laulības ceremonijas kravas mašīnā pa tiltu braucām pāri Balvu ezeram uz Gulbeni. Kāzās bija ielūgti arī mani draugi un draudzenes – lieli dziedātāji un muzikanti. Ak, cik skaisti viņi dziedāja! Vēl šodien ausīs skan tā dziesma par upīti, kur tautas veda. Dienu pirms kāzām zirga pajūgā no Balviem uz Gulbeni atveda manu pūra skapi. Tas visus šos gadus ir bijis kopā ar mums. Skapis bija pašas pelnīts. Pirms kāzām es strādāju Balvu stacijas skolā par grāmatvedi un ziņu iznēsātāju,” stāsta Lucija.
Staņislavs tolaik dzīvojis “Smildziņu” mājās netālu no tagadējās Gulbenes ceļu pārvaldes. Tur arī klāti kāzu galdi. Tās bijušas nelielas mājas, bet mīlestībai greznu pili nevajag. Savu pili Staņislavs un Lucija plecu pie pleca paši savām rokām uzcēla mazliet vēlāk klusajā un zaļajā Lazdu ielā – vietā, ko Staņislavs noskatījis no dzīvokļa kādreizējā Tirgus ielā, iedams tai garām uz darbu. Katra metinātavā un metāllietuvē nopelnītā naudas zīme rūpīgi likta cita pie citas, līdz māja bijusi gatava un katoļu mācītājs Mičulis to iesvētījis. “Mjā, paši savu māju uzcēlām, bet mana tēva mājas tagad ir tukšas un pamestas,” nopūšas Staņislavs. Lai nesāpinātu sirdi, viņš uzsāk stāstu par kalēja darba gaitām, par saviem racionalizatora priekšlikumiem, par visu mūžu godā turēto darbu.
Bija ieturēts puisis
“Man patika, ka Staņislavs nebija pārāk pļāpīgs. Viņš arī kopdzīvē nekad nemēdza daudz runāt. Visās situācijās vienmēr bija ieturēts, kluss un mierīgs. Arī to, ko bija man apsolījis, vienmēr izpildīja. Pat tad, kad gājām uz satikšanos, viņš nekad nenokavēja nolikto laiku,” vērtē Lucija. Dzīvē abiem iznācis arī sastrīdēties. Bez strīdiem jau neesot nekāda dzīve, tomēr iemesls tiem vienmēr bijuši tikai sīkumi. Ne vienam, ne otram pat prātā neesot ienācis šķirties. “Es jau visu mūžu esmu bijusi žiperīga. Ja sastrīdējāmies, Staņislavs ilgāk klusēja, bet es tik sāku atkal runāt, it kā nekas nebūtu bijis,” Lucija sarosās. Staņislavs, paslēpis lejup vērsto skatienu zem kuplajām uzacīm, klusē. Ko tur vairs sievas sacītajam piebilst, ja visi strīdi savulaik izstrīdēti. Bērni un mazbērni Staņislavu vēl arvien mīļi sauc par papiņu, jo ar viņu varot visu sarunāt. “Es ļaunā neņemu,” smaida Lucija.
Glabā pūra skapi
Pēc kāzām, pārceļoties uz dzīvi Gulbenē, Lucija 23 gadus nostrādājusi Gulbenes slimnīcas virtuvē par pavāra palīdzi. Tad sekojis darbs bērnudārzā. Izaudzināts dēls Juris un meita Ruta, kura dzīvo un strādā Alūksnē. Būdama mediķe, viņa katru nedēļu atbrauc ciemos pie vecākiem, bet Juris, kurš strādā Gulbenē, vecākus aprauga katru dienu. “Paši jau vairs nekur aiziet nevaram, tad nu viss uz dēla pleciem. Lielāka prieka nav, kad ciemos atbrauc arī mazbērni un mazmazdēls Jēkabs. Mēs jau abi dēlam bildām, lai nāk pie mums dzīvot. Vietas pietiks visiem,” saka Staņislavs. Viņš vēl brīdi errojas par nepaklausīgajām kājām, par to, ka acis darāmo redz, bet kājas līdz tam negrib nest. “Nav mums abiem vairs tās veselības. Ja vienam gadās nokrist, tad otrs palīdz piecelties. Visu mūžu tā esam viens otru balstījuši. Šodien neviens pat negribēs ticēt, ka savulaik esam gājuši uz ballēm, svinējuši svētkus. Tagad atskārstam, cik mūžs ātri aizsteidzies. Es tikai visu laiku klusībā lūdzu, lai Dievs Stasīti nepaņem pirmo. Ko es viena bez viņa iesākšu?” satraucas Lucija.
Fakti:
Šogad Gulbenē decembrī Dimanta kāzas svinēs Antoņina un Aleksandrs Rakitini.
Septembrī dimanta kāzas Gulbenē bija arī Skaidrītei un Georgam Caunēm.
Smaragda kāzas ( 55 kopdzīves gadi) novembrī būs Aijai un Andrejam Kvēpiem, bet decembrī – Dainai un Harijam Matīsiem.
Zelta kāzas novembrī ir Dzidrai un Pēterim Gailīšiem, bet decembrī – Lilitai un Andrim Hofmaņiem.
