Gulbenes kultūras centrā 13.jūlijā tiks atklāta jau trešā Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” meistaru Dainas un Laimoņa Dziedātāju personālizstāde “Koks un tekstīlijas”. Izstāde būs apliecinājums gan divu radošu cilvēku kopdarbam, gan viņu 55 gadu kopdzīvei.
Ciemojoties viņu mājās O.Kalpaka ielā, istabas vidū jau pamazām abi meistari rindoja savus izstādīšanai izraudzītos darinājumus. Daina – austos linu dvieļus, lakatus, tamborētās sedziņas, šalles, salvetes un vēl citus skaistus un smalkus rokdarbus, Laimonis – no dažāda koka darinātos šķīvjus, kas nopulēti tik filigrāni, ka iespējams pat spoguļoties, kā arī karotes, kafijas tasītes, dažādas kārbas, pūralādes, krēslus, taburetes un citus darbus. Domājot par personālizstādi, salūkoti arī visi bukleti un grāmatas, kurās savulaik minēts Dainas un Laimoņa vārds, kā arī ievietotas fotogrāfijas ar viņu darbiem. Kur tad vēl biezā pierakstu burtnīca, kurā Daina cītīgi pierakstījusi visu, kas gadu gaitā saistīts ar lietišķās mākslas studiju. Ierakstus lieliski papildina arī senas fotogrāfijas.
Piemīt smalkums
“Mēs nekad televīzijas pārraides neskatāmies, rokas klēpī salikuši. Vienmēr strādājam pie kāda rokdarba. Es – tamborēju, Laimonis kaut ko pulē,” stāsta Daina, no pūralādes ceļot laukā citu par citu skaistākus darbus, saudzīgi gluži kā konfektes atberot malā Laimoņa darinātos koka gredzentiņus, kas gan nepildīs gredzena funkcijas, bet saturēs kopā salvetes. Daina smejas, ka ne viņa, ne vīrs neesot mākslinieki, bet cilvēki, kuriem ir labā un kreisā roka, nevis abas kreisās, tāpēc arī viss izdodoties. Kamēr Daina dodas vārīt tēju, Laimonis ceļ priekšā pēdējo darinājumu – lielu koka trauku, kas vienlīdz labi var pildīt vairākas funkcijas. Proti, būt kā sportista – uzvarētāja kauss, ieliekot iekšā trauku ar ūdeni – pildīt puķu vāzes funkcijas vai vienkārši būt kā dekoratīvs elements. Blakām tiek novietota taburete uz kuras vēl neviens neesot sēdējis. Savukārt Dainas rokdarbiem piemīt smalkums un krāsu toņu saskaņa, kas veido latviskus un arī pašas autores radošo izpausmju rakstus. Saimnieces pacietība ir apbrīnojama. Kad kopīgi priecājamies par austajiem plecu lakatiem un dvieļiem, Daina atklāj, ka aust iemācījusies, sākot darboties lietišķās mākslas studijā vairāk nekā pirms 40 gadiem. “Man patīk dažāda rokdarbu tehnika, bet galvenokārt padodas smalki darbi. Baltie darbi savulaik bija skatāmi izstādē Mencendorfa namā Rīgā. Man nav gandrīz neviena dvieļa, kas būtu bez špicēm,” Daina palepojas.
Dzīvoklī kā izstādē
Dziedātāju ģimenes dzīvoklis ir kā izstāžu zāle, jo absolūti viss, kas saistīts ar koku, ir Laimoņa vispirms izplānots, tad viņa roku darināts. Saimnieks mājās saimniecības ēkā ir iekārtojis arī nelielu darbnīcu, kur tad top darinājumi no koka gan izstādēm, gan pašu vajadzībām un priekam. Tur tapuši gan krēsli un galdi un citas mēbeles, gan stelles, pūralādes, dažādi trauki un karotes. Viņš kolekcionē dažādu koku paraugus, lai rūpīgi izpētītu to tekstūras un īpašības. Kolekcijā ir karotes un kausi no jasmīna, ceriņa, kārkla, lazdas, bērza, kļavas, īves, smiltsērkšķa, krūkļa un daudziem citiem kokiem un krūmiem. Par katru darinājumu saimniekam ir ne tikai tehniska satura stāsts. Ar tiem raisās arī dažādas pārdomas. Daudzi darbi tapuši arī konkrētiem cilvēkiem, tāpēc tajos ielikta Laimoņa attieksme pret viņiem. Ar īpašu mīlestību gan viņš, gan arī Daina darinājuši savus rokdarbus bērniem, mazbērniem un arī mazmazbērniem. “Esam bagāti, jo izaudzinājām meitu un dēlu. Ir trīs mazbērni un divi mazmazbērni. Pašu jaunāko vēl neesam redzējuši, jo viņa vecāki dzīvo Londonā. Lielākā mazmeita jau ir Vācijas pilsone un strādā par tulci. Ļoti gribētos, lai būtu tuvāk, bet neko darīt. Man ļoti žēl, ka Latvija zaudē savus cilvēkus,” nopūšas Daina. “Mēs lepojamies ar to, kas mums ir, ko esam paveikuši, kur pabijuši,” saka Laimonis, bet Daina teikto apliecina ar fotogrāfijām. Ilgu laiku arī Dainas stelles radušas vietu vienā no nelielajām istabām, bet tagad saimniece no tām atteikusies, lai nebūtu putekļu un saudzētu saimnieka veselību.
Iepazinušies tepat, Gulbenē
Augustā būs 55 gadi, kopš Daina un Laimonis ir kopā. Abiem darba mūžs ir aizritējis Gulbenē. Saimnieks stāsta, ka galdnieka amatu savulaik apguvis pie profesionāliem galdniekiem, būdams māceklis kādreizējā rūpkombināta galdnieku darbnīcā. Pēc tam strādājis bijušajā Gulbenes Patērētāju biedrībā par galdnieku, ar savu veikumu apliecinot, cik liela nozīme galdnieka arodā ir meistarība, rūpība un precizitāte. “Kādreiz Jaunatnes parkā bija neliela estrāde. Arī es, jauns būdams, gāju uz ballēm, lai gan nebiju liels dancotājs. Tur arī ar Dainu iepazinos,” atceras Laimonis. Arī kāzas svinētas tepat, Gulbenē. “Tāpēc jau esam spējuši tik daudz padarīt, ka tik ilgi esam kopā,” smaida Daina, kura pie Laimoņa izgājusi par sievu uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Kopīgi ar Laimoņa vecākiem pamazām celta māja O.Kalpaka ielā. Ja ir māja, tad jābūt arī mēbelēm, tāpēc Laimonis ķēries pie saimes galda darināšanas. Jaunajā mājā lieliski iederējies arī Laimoņa taisītais pūra skapis. Daina lielāko mūža daļu strādājusi par grāmatvedi – kasieri jau minētajā Patērētāju biedrībā. “Laimonim piemīt ļoti liela darba mīlestība un labestība. Pa šo laiku visādi brīži ir bijuši, tomēr tad, kad ir tapis kāds jauns darinājums, viens otram esam bijuši visbargākie kritiķi. Laimonis ņem vērā manas domas, lai gan dažkārt visu izdara pa savam prātam. Viņš novērtē arī manus rokdarbus. Ja tā nebūtu, vai gan pats būtu ar “Sagšu” sapinies. Es jau viņu piesaistīju studijai. Šogad būs 45 gadi, kopš pirmo reizi piedalījos rokdarbu izstādē. Laimoņa darbi izstādē pirmo reizi bija skatāmi 1973.gadā,” atceras Daina.
Idejas rodas dažādi
Dainas rokdarbi ir mērojuši tālus ceļus, piemēram, pērn nācies sarūpēt dāvanu, kas vesta uz Austrāliju. “Tas bija gultasveļas komplekts, kam es darināju mežģīnes. Darbu idejas rodas dažādi. Manās rokās nonāk kāds interesants materiāls, ko gribas likt lietā, ieraugu kādu interesantu rakstu, kas jāiztamborē. Lielākā daļa manu un Laimoņa darbu nonāk pie bērniem. Vīrs nesen pabeidza darbu pie mazmazmeitas šūpuļa. Tas būs redzams arī personālizstādē. Tiesa, sedziņas tikpat gandrīz vairs neaužu, jo tās visas jau nav iespējams izmantot. Tad jau labāk izvēlos dvieļus,” stāsta Daina. Laimonis atklāj, ka esot vērīgs. Ja kaut ko interesantu ieraugot, vajagot pašam visu izmēģināt. Ja vēl būtu modernākas galdniecības iekārtas, daudz ko varētu izveidot. “Ir arī tā, ka iesākts darbs nostāv gadu. Negribas ķerties tam klāt, bet tad – vienā mirklī viss notiek. Laikam domās darbs vēl tā īsti nav nobriedis,” prāto Daina. Laimonis stāsta, ka, uzsākot darbu pie jauna darinājuma, tam atdodoties ar visu sirdi un dvēseli.
