To, ko nozīmē sajaukta kāda noteikta un gadu desmitiem ierasta lietu kārtība, izjūti tikai tad, kad nokļūsti aci pret aci ar konkrētu situāciju vai problēmu. Šajos ekonomiski grūtajos laikos to izjūt it sevišķi. Kāpēc? Tāpēc, ka viss, kas bijis saīsināms, griežams vai likvidējams, mūsu valstī diemžēl ir ņemts no plānā gala. Vieglāk taču ar vienaldzīgu griezienu nošņāpt tam, kas ir kaut kur krietnā attālumā. Vajag valsts budžetā samazināt izdevumus? Likvidējam kaut ko provincē! Un ierastais dzīves ritms izjūk, jo pēkšņi nav posma, kas ilgus gadus devis drošības sajūtu. Nav vairs pagastā savas skolas, savas ambulances, nav pasta nodaļas un policijas iecirkņa…
Nu vecākiem, kas vēl laukos aizķērušies, jādomā, kā bērnus aizgādāt līdz tuvākajai skolai, kā vecajiem ļaudīm aizkļūt līdz novada centra poliklīnikai vai vēl dramatiskāk – slimnīcai. Arī sabiedriskais transports ir vai nu pavisam iznīcināts (vilciens), vai nu noņemts vai samazināts līdz minimumam (autobusu maršruti). Veco bez garas domāšanas likvidējam, bet vietā neko labāku nespējam izveidot. Par jaunu ražotņu veidošanu pat sapņot nav ko! Lai paglābtu kaut ko līdz šim normāli funkcionējošu, diemžēl nākas pieņemt pat ačgārnus lēmumus. Piemēram, visiem mums tik sāpīgie objekti – slimnīcas. Lai tās nelikvidētu ne Gulbenē, ne Balvos, – tās apvienoja. Kāds labums no tā? Vienīgi tas, ka kādu laiku virs galvām nekarāsies Dāmokla zobens. Citādi situācijas ir pat smieklīgas – sirds slimnieku, kas Balvos dzīvo blakus savai slimnīcai, “ātrie” atrauj uz Gulbeni, jo, redz, šonedēļ ir Gulbenes kārta, vai arī otrādi. Kur te ir loģika? Viens vienīgs haoss…
