Dzejmīļa sirds
Ir tikai tam dzīvesprieks – jūti?
Kas gadus sveic pasmaidot.
Tu gadskārtu kamolam sūti,
Kādu dzejoli noskaitot.
Lai dzīvesprieks katru brīdi,
Kad atkal pār slieksni nāc
Un, lapkritī lapas mīdot,
Ar jaunu dzejoli sāc.
Tu atnāc kā balta diena,
Jo tevī viss gaišs un mirdz…
Tev šodien visskaistākā diena,
Jo dāvāta dzejmīļa sirds.
Tēva mājas
Kāds klusi tīmeklīšus auž un auž…
Līdz visos kaktos sudraboti tīkli.
Tie, gads aiz gada cieši velkot, pauž
Par tavu gājumu, ko lēmis strikti.
Tavs likteņlēmējs zirneklītis snauž
Pēc smaga darba tur, kur loga stikli…
Šais tīmekļos nu mājas mūžs ir austs –
Tu sajuti, ka acuplaksti mitri…
Tavs likteņlēmējs tevi sargās, sauks –
Pie mājām kalnā dāsni gadi likti.
Un priecīgs dosies tīmeklīšus raut,
Jo jutīsi, ka mājas gaida bikli…
