* * *
Mans zelta rudeni, jel pasmaidi,
Kad zelta ostām apkārt vicini!
Tu visiem veltes sniedz,
Tik ozols drūms:
Tam zīļu rota smaga jānotur.
Bet lazdas bērniem
Mazliet zeltīts krūms,
Jo blakus lielā apse jāapbur…
Tā viss zem saules
Cīnās, zeltu ber
Un zelta rudeni
Par savu tur.
Tik prieku
Es vārdus krauju zārdos,
Jo kur lai viņus lieku? –
Tā sāpe manos vārdos
Pārvērtās par prieku.
Ko darīt ar šo nieku,
Vai izsijāt caur sietu? –
Gan atvasara zinās
Un, zārdus ārdot, minēs,
Kur pazudis tas vārdiņš,
Kas piesaucis bij’ lietu?
Ai, atvasara mana,
Man tiešām visa gana –
Un liekos vārdus maisu,
Kā tukšu, zilu gaisu –
Lai paliek tikai sēkla,
Kas izsijāja prieku…
Un vairāk neko lieku –
Tik gaišu, gaišu prieku!
