Piedzīvojumu gars, azarts, aktivitātes brīvā dabā – tas ir tas, kas aizrauj gulbeniešus Daili Kadilu un Zinti Kuprišu, kā arī vēl citus viņu domubiedrus. Viņus nebiedē ne dažādi pārbaudījumi, ne ekstremāli laika apstākļi. Viņi ir gatavi doties piedzīvojumu pārgājienos pat ziemā.
Arī pavisam nesen viņi kopā ar vēl diviem domubiedriem Vitu Kenc un Kristapu Vēju – Āboliņu piedalījās piedzīvojumu skrējienā – pārgājienā “VX Ziema 2011”. Šī pārgājiena būtība bija savu spēju un izturības pārbaude 70 kilometrus garas distances pārvarēšanā. Pārgājiens bija arī sava veida orientēšanās sacensības, jo tā laikā dalībniekiem bija arī jāatrod kontrolpunkti un jāveic arī vēl dažādi uzdevumi. Sacīkšu maršruts virzījās pa Vidzemes jūrmalu. Pats interesantākais ir tas, ka sacensības sākās pulksten 22.00 un ilga 18 nākamās stundas – tātad lielākā sacensību daļa pagāja tumsā.
Jābūt labam aprīkojumam, apaviem un apģērbam
“Vita jau savulaik ir piedalījusies piedzīvojumu sacensībās. Kad meklējām vēl vienu komandas biedru, vismaz trīs četri kandidāti atteica, uzzinot distances garumu. Kristaps bija tas, kurš piekrita, taču man šķiet, ka viņš sākotnēji nemaz neapzinājās, kādā avantūrā mēs esam nolēmuši viņu iesaistīt,” saka Dailis. Tiesa, viņš piebilst, ka arī paši pirmo reizi piedalījušies šāda veida sacensībās ziemā un arī tik garu distanci veikuši pirmo reizi.
“Mūs neviens nesaprot. Visi uzskata, ka mēs esam mazliet nenormāli, ejot un skrienot pa mežu naktī un sniegā,” smejas Zintis. Viņam piebalso arī Dailis. “Jau piedaloties kādās citās sacensībās, ar vienu puisi spriedām – inkvizīcijā kādreiz par brīvu spīdzināja, bet mēs samaksājam dalības maksu un tad sevi vēl nedaudz paspīdzinām.” Taču viņus saista šādi piedzīvojumi. Jā, viņi atzīst, ka šādās sacensībās var piedalīties – ir interesanti un tiek iegūta jauna pieredze, arī daudzveidīgas zināšanas, taču labam aprīkojumam, apģērbam un apaviem gan ir jābūt. Apavus varētu pat paņemt līdzi maiņai, pēdējos kilometros uzvelkot pavisam vieglus apavus, lai būtu vieglāk pieveikt atlikušos kilometrus līdz finišam. Apavi, protams, arī samirkst, arī tādēļ noderētu maiņas apavi.
Pārbauda izturību
“Naktī likās, ka jau esam gājuši ļoti ilgi, bet izrādījās, ka iets ir tikai 15 minūtes. Grūtības sagādāja arī tas, ka viss apkārt bija balts. Jāmeklē, piemēram, grāvs, bet to nevar atrast, jo viss ir līdzens. Iešana iznāca pa vižņiem un sasalušiem sniega kalniem. Lai arī Vidzemes jūrmala ir akmeņaina, pašreiz tā it nemaz nav akmeņaina,” stāsta Dailis. Viņš atklāj, ka ap pulksten 2 naktī viņam sācis ļoti nākt miegs. „Es gāju un gaidīju, kad man atvērsies otrā elpa. Iešana arī bija ļoti vienmuļa. Tikai ap pulksten 8 beidzot ieraudzījām jūru. Visu pārējo laiku neko citu neredzējām, kā tikai taku, pa kuru jāiet, un vienu, kurš iet pa priekšu. Protams, bija jāskatās, lai neiekristu kādā caurumā, kurā jau bija iekritis tas, kurš gāja pa priekšu,” stāsta Dailis. Zintis saka, ka visgrūtāk esot bijis no rīta. „Dailis ar Kristapu bija aizgājuši pa priekšu. Mēs ar Vitu gājām nopakaļus. Tad satikām citus dalībniekus un uzzinājām, ka tobrīd ir noieta tikai tieši pusdistance. Tas bija pulksten 9 no rīta. Šī ziņa mūs morāli satrieca, arī kājas jau ļoti stipri sāpēja,” stāsta Zintis. Viņš piebilst, ka šīs sacensības bija atšķirīgas no tām, kurās viņi līdz šim bija piedalījušies. „Vasarā šādās sacensībās galvenokārt notiek orientēšanās un tur tiešām ir sacensības. Šis vairāk bija tāds pārgājiens uz izturību,” atzīst Zintis.
Slimības viņus neķer
„Uzskatu, ka bija vērts pamēģināt. Bija, protams, arī tādas komandas, kas pateica – mēs savus spēkus zinām – un izstājās,” stāsta Dailis. Diemžēl arī gulbeniešu komanda nefinišēja pilnā sastāvā. Vita ar Zinti izstājās, netikuši līdz galam. „Katram pienāk brīdis, kad iestājas krīze. Es gan sagaidīju atveramies otro elpu. Mēs gājām ar Kristapu un skatījāmies, kā mūsējie paliek arvien tālāk un tālāk. Bija redzamas tikai gaismiņas no viņu lukturīšiem. Patiesību sakot, skats bija ļoti skaists – viss jūras krasts mirdzēja vienās lampiņās. Drīz vien mēs viņus vairs neredzējām,” stāsta Dailis.
Par laimi, viņiem bija paveicies ar laika apstākļiem – gaisa temperatūra bija ap 0 grādiem. Naktī gan snidzis sniegs un pūtis vējš, bet dienā pat spīdējusi saule un bijis ļoti silts. „Paldies Dievam, sinoptiķi bija samelojuši, ka vējš būs 20 metri sekundē, bija tikai kādi 8 – 9 metri sekundē un uz rīta pusi nedaudz piesala. Vasarā gan startēt ir vieglāk – ja esi noguris, vari atlaisties un pagulēt, ziemā to nevar izdarīt, visu laiku jākustas,” stāsta Dailis. Zintis savukārt spriež, ka viņi laikam jau ir norūdījušies, ka, pat startējot sacensībās ziemā, sniegā un naktī, slimības viņus nespēj pieveikt. „Mēs jau smējāmies – mēs ejam, mirkstam, bet gripa mūs neķer ciet, toties citi, kas sēž mājās, ir slimi,” saka Zintis.
Gatavosies nākamajām sacensībām
Šobrīd, kad jau ir pagājis kāds laiks kopš šī piedzīvojumu pārgājiena, Dailis un Zintis atzīst, ka viņi arī vēlreiz ietu šādā pārgājienā. „Pirmajā dienā, protams, domāju, ka nekad mūžā vairs neko tādu nedarīšu un tikai ne ziemā, bet pēc tam, kad viss ir izvērtēts un saprasts, kā būtu bijis jādara, jau sāc apsvērt domu, ka varētu to darīt arī vēlreiz,” saka Zintis. Dailis piebilst, ka 26.februārī jau būs nākamās sacensības, taču viņi droši vien tajās nepiedalīsies. „Mēs gatavosimies „Xrace” seriālam. Pirmās sacensības notiks jau 30.aprīlī,” stāsta Dailis, piebilstot, ka viņi ir iecerējuši arī Gulbenes novadā sarīkot izturības skrējienu, kura laikā cilvēki varēs būt pie dabas kopā ar ģimenēm un darba kolektīviem. Viņi cer uz mūsu novada iedzīvotāju atsaucību.
