Tādēļ vien, ka dzīvnieki neprot runāt, nevar pieņemt, ka tie nespēj saprātīgi domāt un rīkoties.
Tādēļ vien, ka dzīvnieki neprot runāt, nevar pieņemt, ka tie nespēj saprātīgi domāt un rīkoties.
Eksperimenti ar cilvēkpērtiķiem, piemēram, gorillām un šimpanzēm, kam tika iemācīta zīmju valoda, apliecinājuši, ka tie spēj ne vien domāt un saprātīgi rīkoties, bet pat sapņot, turklāt valodas prasmi nodod no paaudzes paaudzē. Kā lai to citādi sauc, ja ne par saprātu?
Aizspriedumi un uzticība
Par vilkiem cilvēkiem bieži ir tikpat aplami priekšstati kā par hiēnām – tie esot asinskāri plēsēji, kas saplosa visu, kas gadās ceļā, uzbrūkot ganāmpulkiem, pat cilvēkiem.
Tā nav taisnība. Vesels vilks ir sirsnīgs “mājastēvs”, uzmanīgs “vīrs” un vairāk ziņkārīgs nekā agresīvs. Savukārt vilcene ir ideālas sievas paraugs – uzmanīga, mīļa, gādīga, saprotoša, uzticīga uz mūžu. Ja cilvēks raksturā būtu kā vilks, pasaule tālu tiktu.
Cilvēkam un ganāmpulkiem uzbrūk tikai slims vilks, kas nespēj nomedīt neko citu kā vien kuslu un bezpalīdzīgu radījumu – neapbruņotu cilvēku. Vēl bīstamāki ir traki vilki vai vilka un suņa jaukteņi, jo tie neatzīst bailes. Droši vien tie arī vainojami aplamajā priekšstatā par vilkiem.
Frāzi “līdz nāve mūs šķirs” uz vilku pāri var attiecināt pilnībā. Tēviņš visu mūžu paliek uzticīgs dzīvesbiedrei un, ja tā aiziet bojā, jaunu sievu vairs nemeklē. Pārim pastāv attiecības, ko varētu saukt par mīlestību – pastāvīgi uzmanības apliecinājumi, apskāvieni, skūpsti, rotaļas.
Aug mazie vilcēni
Aprīļa beigās midzenī, kas ierīkots starp izgāzta koka saknēm, alā vai citās no vēja un svešām acīm aizsargātās vietās parādās četri līdz seši mazuļi, kas trīs nedēļas ir akli. Pie zīšanas pirmie tiek spēcīgākie, kas arī izaug stiprāki par citiem un nosaka bara hierarhiju.
Māte zīda mazuļus četras līdz sešas nedēļas, pēc tam vilcēni tiek baroti ar vilku tēva atnestajām atrijām – jau daļēji sagremotu barību. Vienā reizē vilks spēj atnest divus līdz sešus kilogramus pussagremotas gaļas.
Divu vai trīs mēnešu vecumā vilcēni pilnīgi pāriet uz gaļas barību, ko viņiem piegādā abi vecāki. Tā kā pārim grūti vienlaikus pieskatīt un pabarot mazuļus, bieži barā tiek pieņemts trešais vilks – auklis, kas rotaļājas ar mazuļiem, ļaujot tiem plucināt savas ausis, asti, sānus un kājas, stāv sardzē un bieži dodas arī medībās.
Ir vai nav maugļi
Vai vilki var izaudzināt cilvēka mazuli? Maz ticams. Ja zīdaini ievietotu alā kopā ar vilcēniem, viņš netiktu ne apēsts, ne arī atraidīts, jo gan dzīvniekiem, gan arī putniem un cilvēkiem patiesībā prieku sagādā nevis pats mazulis, bet gan rūpes par to. Vilkiem būtu vienalga, par ko viņi rūpējas. Drīzāk mazulis nomirtu badā, jo attīstās pārāk gausi, toties vilcēnu var izbarot gan kuce ar kucēniem, gan arī kaķene, trusene un pat sieviete.
Respektē privātīpašumu
Katra vilku ģimene medī ar smaržām iezīmētā teritorijā apmēram 20 kvadrātkilometru platībā, kurā citi vilki nemedī. Bari tomēr nav savstarpēji naidīgi noskaņoti, jo vilki bieži dodas ciemos pie kaimiņu ģimenēm.
Parasti vilki iepazīstoties un sasveicinoties tikai saostās, bet vilcene ar vilku tēvu, kas pārnācis no medībām, sasveicinās vētraini – laiza, apskauj ar priekšķepām, ņurd un lēkā apkārt, bet kucēni ņurkstēdami ķeras tam astē un laiza purnu, līdz vilks atrij barību.
Spēj dažādi sazināties
Arī šobrīd nav noskaidrots, kā īsti vilki sazinās. Gaudošana ir tikai viens no veidiem, kā paziņot par došanos medībās, briesmām, atrašanās vietu. Vilku valodā ietilpst ķermeņa valoda, ņurdēšana, iespējams, arī ultraskaņas signāli. Eskimosi pat apgalvo, ka vilki spēj sarunāties tāpat kā cilvēki.
Medību paņēmieni
Vilku arsenālā ir vairāki lieliski medību veidi. Vilki zvejo vai nu iedzenot zivis kādā nelielā attekā, vai arī nostājas straumē un, kad zivs peld garām, zibenīgi saķer to ar zobiem. Dažās stundās vilks var noķert apmēram 10 lielas zivis.
Interesants ir peļu ķeršanas paņēmiens, ko izmanto arī citi plēsēji. Atradis peles alu, vilks palecas augstu gaisā un, krizdams uz taisnām kājām, sit pa zemi, tā izdzenot peli no alas. Dažās stundās tā var nomedīt apmēram 23 peles, kas ir liels kumoss pat vilkam.
Vilki ir meža sanitāri, un no lielajiem dzīvniekiem par medījumu vilkam krīt tikai slimie un vārgie. Vilki trenc dzīvniekus tikai apmēram 50 metrus, pēc tam pārtrauc pakaļdzīšanos un meklē citu medījumu. Pat mazs briedēns spēj aizbēgt no vilka. Tā vilks rūpējas par dzīvnieku bara veselību.
Reizēm vilki medī stafetē: viens vilks trenc dzīvnieku otra vilka virzienā, kas gaida slēpnī un turpina dzīt dzīvnieku nogurušā vilka vietā. Vilks var skriet ar ātrumu līdz 70 kilometriem stundā.
Pamazām izzūd
Vilks ir viens no tiem plēsējiem, kas cilvēkam iedveš bailes, tādēļ tas vienmēr ir ticis nežēlīgi izskausts. Ziemeļamerikā, Skandināvijā un Rietumeiropā vilks praktiski ir jau iznīcināts.
20.gadsimta četrdesmitajos gados Latvijā bija tikai daži vilki, piecdesmitajos gados to skaits pieauga līdz apmēram 1000 īpatņiem, bet jau 1970.gadā Latvijā bija vairs tikai 19 vilki, 1980.gadā – apmēram 400, 1989.gadā – 182.
“Vilks ir negants un bīstams plēsoņa. Cilvēkam zināmo dzīvnieku vidū tas pilnīgi pamatoti tiek ierindots starp zvēriem, kuru visvairāk bīstas un ienīst,” – tā sludina daudzas rokasgrāmatas.
Mežs un vilks ir viens vesels. Ja cilvēks iznīcina vilkus, tad medniekiem pašiem jāuzņemas tā pienākumi, citādi mežos vairs nebūs, ko medīt. Vai mednieki, šaujot vilkus, domā par to?
