Lai viens otrs nesamulstu, paskaidroju, ka šoreiz runa būs par mūsu ūdenskrātuvēs itin bieži izvilkto, arī mākslīgi ieaudzēto, pavairoto un īpaši sargāto… zandartu. Kāpēc īpaši sargāto? Es pats tā īsti nezinu, bet, spriežot pēc zivju inspekcijas sastādītajiem protokoliem, zandarti ir to zivju pirmajās rindās, par kuru nelikumīgu noķeršanu un paturēšanu makšķernieki tiek sodīti. Būtībā patiesība mijas ar loģiku, ko daudzi vai nu negrib pieņemt, vai nespēj izprast. Tas attiecas gan uz makšķerniekiem, gan makšķerēšanas likumu izdevējiem. Zandarts ir viena no tām zivīm, kas kādā ūdenskrātuvē noteiktos apstākļos veiksmīgi vairosies, bet citā vienkārši pazudīs, kaut arī tur tiks ielaisti tūkstošiem mazuļu. Pēc manām domām, zandarts ir viena no vārgākajām zivīm. Katrs makšķernieks ir pārliecinājies, ka, izvelkot jebkura izmēra šīs sugas zivi, tā krastmalā zibenīgi „atdod galus”. Tāpēc tiem, kam ir vēlme šo zivi atlaist, lai paaugas, jārīkojas ātri. Savukārt āķis jāizņem ļoti rūpīgi un akurāti.
Baisi izvēlīgs tipiņš
Visizplatītākās vietas, kur šis plēsoņa dzīvo, ir Daugava, Lielupe, Burtnieku ezers. Varētu minēt vēl samērā daudz ūdenskrātuves, bet zandartu populācijai šīs ir lielākās un ar zivīm bagātākās. Tajā pašā laikā gan Rīgas jūras līcis, gan Baltijas jūras piekraste ir pilna ar šīs sugas zivīm un atliek vien pabrīnīties, kāpēc vienā upē tās iepeld, bet citā ne. Acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek šai zvīņneses sugai ko pārdomāt. Paskatoties zandartu rekordus, pārsvarā tie saistās ar Burtnieku ezeru. Varētu jautāt, kāpēc tā, taču esmu pārliecināts, ka tiešu un pārliecinošu atbildi sagaidīt neizdosies. Viens piemērs – Aiviekstes upe, kas ietek Daugavā. Daugava it kā ir pilna ar savvaļā dzimušiem zandartiem un arī mākslīgi ielaistiem simtiem tūkstošu zandartu mazuļiem. Taču to izaugsmes izmēri ir ļoti atšķirīgi. Starp uzbūvētajām spēkstacijām zandarts neizaug lielāks par četriem kilogramiem. Pareizāk sakot, tāds izmērs gadās ļoti, ļoti reti. Kā piemēru varu minēt posmu starp Rīgas un Ķeguma HES, jo šeit esmu dzimis un audzis. Te ir ielaisti neskaitāmi desmiti tūkstoši zandartu mazuļu. Kāds rezultāts? Atbilde vienkārša – ja kāds noķer liela izmēra zandartu, jūtas kā uzvarētājs. Tai pat laikā, ja šāds kvantums mazuļu tiktu ielaists, teiksim, Burtniekā, tad rezultātu pateikt grūti, bet tas varētu būt šokējošs. Secinājums viens – ne katrā ūdenskrātuvē katras sugas zivs ir spējīga iedzīvoties un izaugt sev atbilstoša izmēra lielumā. Daugava, kā pierādījies, ir ļoti pateicīga samiem, mežavimbām un brekšiem. Pavisam „garām” ir zandarti (kas ir milzīgā daudzumā, bet pārsvarā nesasniedz pat 30 centimetru garumu), zuši (būtībā izzuduši pilnībā), vimbas (deģenerējušās un nespēj sasniegt pat 150 gramus). Ļoti reti sastopamas savvaļas karpas. Ja runa par līdakām, tad situācija atkarīga no vietas. Starp „hesiem” trāpās pa kādai padsmitniecei, bet virs Pļaviņu HES izmēri zivīm ir jau pavisam citi un daudz biežāk sastopami.
Ķeram zandartus
Divas visizplatītākās metodes zandartu ķeršanā ir cope uz dzīvo vai velci. Velce sevišķi labi ”strādā” ezeros. Trešā versija ir spiningošana ar džiggalvām un gumijas zivtiņām. Kura ir labāka un rezultatīvāka, neesmu rēķinājis un diez vai spētu. Te viss atkarīgs no paša makšķernieka, vietas un sistēmas, uz ko šīs zivis tiek ķertas. Tie, kas slinkāki, bet „biezāki”, parasti nodarbojas ar velcēšanu. Iekāpj laivā, „ierubī” motoru un, mainot mānekļus, lūrot eholotē un zīmējot GPS punktus, vizinās pa ūdenskrātuvi. Cik tas ir interesanti, nezinu, jo šādu copes veidu nepiekopju. Manā skatījumā daudz interesantāk ir apspiningot dažādu ūdenskrātuvju zemūdens dziļumu kantis. Šādās vietās var arī copēt ar makšķerēm, kas aprīkotas ar pludu, divžuburu āķi un vīķi galā. Tāpat upēs un ezeros labi izmantojamas ir gruntsmakšķeres ar slīdošo svinu un vienu pavadu. Galvenais šajā copē – maksimāli nodrošināt brīvu auklas padošanu zandarta ņemšanas brīdī, jo citādi, sajūtot pretestību, tas mēģinās no ēsmas atbrīvoties. Tāpēc, makšķerējot no krasta, cenšos lietot makšķerkātu vismaz 4,20 metru garumā un pacelt to stāvus, cik vien iespējams. Pamataukla tiek atlaista pilnīgā brīvsolī un atrodas pēc iespējas un loģikas platākā leņķī attiecībā pret ūdens virsmu. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai zandarts nesajustu ēsmas „pretestību”. Par pamatauklu gruntsmakšķerei izvēlos 0,3 milimetru resnumu, bet kā pavadu ņemu 0,25 milimetru parasto monofilo auklu. Kā likums, izmantoju divžuburu āķi, bet ne standarta variantu, jo tie ir resni un uzmanību piesaistoši. Ņemu sestā vai ceturtā numura trīsžuburu āķi, nokniebju trešo āķi un iekabinu to vīķes mutē. Daudzi makšķernieki, arī es to skaitā, no tēvu tēviem esam dzirdējuši, ka zandartam garšīgākā ēsma ir ķīsis, tikai jāapgriež asās spuras. Man kaut kā uz ūdeņu „saimniekiem” nav noķerts neviens zandarts. Pavisam cita lieta ir dzīvas mailes vai vīķes. Sliktākā gadījumā noder šo zivju filejas, kas uz divžubura āķa ir uzkabinātas tā, ka straumē mazliet pland kā karogs vējā.
Konstrukciju īpatnības
Salīdzinoši labi rezultāti ir upēs ar vidēju straumi un izmantojot tā saucamo soļojošo grunteni. Ņemu pagaru makšķerkātu, tā ap 4,20 – 4,50 metrus garu, bet ar noteikumu, ka tam ir ļoti jutīga, taču izturīga spice. (Ļoti labi noder feeder makšķerkāti ar testu ap 120 gramiem). Sistēmu sienu tā, ka ir stacionārais svina pilieniņš ar iekausētu griezuli. Svars ne lielāks par 30 – 40 gramiem. Jāskatās pēc straumes stipruma, jo bieži vien noder pat 15 grami. Galvenais, lai straumē svina piliens sasniegtu gultni, līdz ar to varētu viegli strādāt, ik pa brīdim paceļot un nolaižot ēsmu atpakaļ uz grunts. Svina smagums nedrīkst būt tik liels, lai jūtīgo makšķeres spici saliektu maksimālā leņķī, jo tad būs grūti kontrolēt zandarta copi, kas nereti pašā sākumā ir ļoti uzmanīga. Nedaudz virs svina iesienu aptuveni 70 centimetrus garu pavadu ar zandartam paredzēto divžuburu, kam viens āķis ir lielāks, bet otrs mazāks. Kā jau iepriekš rakstīju, fileju uzspraužu kā karodziņu un pēc iemetiena, lēni cilājot, laižu visu uzparikti pa straumi uz leju. Ēsma jāpaceļ no grunts aptuveni metra augstumā, tad jānolaiž lejā un kādas desmit sekundes jānogaida. Tad atkal viss atkārtojams no sākuma. Šāda sistēma ir gadiem pārbaudīta Ķeguma HES spēkstacijas licencētajā zonā un strādā ideāli. Vienīgā nelaime ir daudzie klints bluķi, visādas troses un citas „kultūrvēsturiskas” lietas, kas bieži vien liek sistēmas apraut, taču, pateicoties visai šai zemūdens drazai, zivīm ir, kur paspēlēt paslēpes, un te pulcējas sami, līdakas, zandarti, “meženes”, vēdzeles, brekši. Izvilkti ir arī zuši.
Tikpat rezultatīvi zandartus var ķert arī ar pludiņmakšķeri. Lieki piebilst, ka nevienā situācijā neizmantoju citas pavadas kā tikai monofilo. Taču šeit ir tāda interesanta situācija. Kamēr diena ir pilnā gaišumā, ēsmu lieku uz grunts, bet, kad sāk jau krēslot, ēsmu ceļu augšā. Vakaros zandarts, tāpat kā „meženes”, ceļas uz augšējiem ūdens slāņiem baroties un nāk ļoti tuvu krastam. Ar gruntsmakšķeri to izdarīt ir grūti, bet ar pludu ļoti elementāri, tikai te nederēs zivs gabaliņš, bet gan būs vajadzīga dzīva vīķe vai maile. Starp citu, zandarts nesmādē arī tikko nobeigušos zivtiņu, tāpēc nav tas prātīgākais darbs tās vienkārši no uzglabājamā trauka izmest kā nederīgas. Esmu darījis pat tā, ka uz paliela divžubura āķa saspraužu ap četrām sešām nelielām beigtām mailēm, kas vasaras siltajā ūdenī pēc izskata jau palikušas galīgi baltas, bet zandarts ņem! Viņam acīmredzot garšo, jo patiesībā zivs jau vēl vismaz stundas piecas būs pietiekami svaiga.
