Šis gads Eiropā rit ne vien aktīvas novecošanas, bet arī paaudžu solidaritātes zīmē, mudinot sabiedrību apzināties, kāda bagātība esam cits citam, un stiprināt šo sadarbību starp vecajiem, jaunajiem un jaunākajiem. To, pirmkārt, vajadzētu atspoguļot ģimenei tās paplašinātā (vecvecāku, bērnu un mazbērnu) izpratnē. Tomēr plaisa paaudžu starpā nereti izveidojusies tik liela, ka grūti atrast nenodedzinātu baļķi, no kura uzbūvēt laipu atpakaļ labās attiecībās. Tāpat kā pagale nekad nedeg viena, arī labā būvniecībai būs nepieciešamas visas iesaistītās puses.
Nedrīkst vainot tikai bērnus
«Tas ir ideāls variants, ja visas paaudzes ģimenē spēj saglabāt labas attiecības. Tomēr daudziem tās ir sabojātas. Cilvēki to izdarījuši paši ar «savām rokām» – prasībām, aizvainojumu, kā arī it kā labiem nodomiem. Ļoti daudzi vairs nesazvanās un nerunā līdz pat nāves stundai. Taču tam visam ir pamats. Nedrīkst vainot tikai bērnus. Dod Dievs vecākiem būt gudriem un ieraudzīt savu vietu, kad bērni jau izauguši un sākuši patstāvīgu dzīvi!» pārprastas pilnvaras rīkot un regulēt kā vienu no sliktu attiecību priekšnoteikumiem min psiholoģe Aiga Jankevica.
Tās var izpausties, gan ģimenei dzīvojot kopā, gan atsevišķi no vecākiem. Tāpēc nav vienīgā pareizā varianta, kādu kopdzīves modeli izvēlēties. Plusi un mīnusi ir abiem.
Svarīgi nesajaukt lomas
un nepārkāpt robežas
«Senāk vienā mājā dzīvoja trīs četras paaudzes. Parasti ienācēja bija vedekla, kura pamazām pieslīpējās un pārņēma saimnieces funkcijas. Šis modelis saglabājies arī mūsdienās. Savukārt otrs variants, kad jaunieši agri sāk patstāvīgu dzīvi vai pāris apprecas un tad aiziet no vecākiem, pārsvarā nāk no rietumiem,» turpina Aiga, priekšroku tomēr dodot dzīvošanai atsevišķi. Tā jaunajiem, viņasprāt, vairāk iespējams sajusties kā ģimenei, veidot savas tradīcijas un ieradumus – gribam, liekam kājas uz galda, nemazgājam uzreiz traukus un svētdienās līdz pusdienlaikam vārtāmies pa gultu!
Dzīvojot vecāku mājā, tomēr jārēķinās, ka ne viss tur ir mans un ne par visu man ir teikšana. «Ieejot cita teritorijā, gribot negribot jāpieņem arī tā cita noteikumi. Ja nākšu tikai ar savu un gribēšu uzreiz kaut ko mainīt, protams, būšu sliktais,» uz gudru sadzīvošanu mudina psiholoģe.
Tomēr bieži vien tas neizdodas, kā arī vecāki pamatīgi sajaukuši savu lomu jaunās ģimenes dzīvē, kad labāk ir aiziet. Taču izrādās – tas nav tik vienkārši, jo tur finansiālas un materiālas važas. Kur iesi, ja zini, ka nevari izvilkt līdz algai un noīrēt sev dzīvokli, bet vecākiem, redz, ir liela divstāvu māja, spriež daudzi jaunie, neaizdomājoties, ka «šķiršanās» no mammas un tēta beidzot būtu izrāviens sākt savu dzīvi un, iespējams, noregulēt attiecības ar vecāko paaudzi.
Celt vecāku autoritāti
Labu paplašinātās ģimenes attiecību pamatā lielā mērā ir savas vietas apzināšanās bērnu un mazbērnu dzīvēs. Vecvecākiem tā patiesi ir ļoti plaša, ko viņi var izmantot gan celšanas, gan jaukšanas nolūkos.
«Trakākais, ko vecvecāki var izdarīt, ir graut vecāku autoritāti mazbērnu acīs, katra vārda galā atgādinot, piemēram, ka viņš taču neēdīs šādi sakultu olu vai šallīte taču jāapliek! Tas ir lāča pakalpojums, lai vēlāk bērni vecākus vispār nerespektētu,» norāda A.Jankevica.
Attiecības ilgtermiņā veidotos daudz saskanīgākas, ja tā vietā omes un opīši celtu vecāku darba un rūpju nozīmīgumu. Bērna priekšā slavētu mammīti, ka viņa spējusi izstrādāt veiksmīgu projektu, nopirkusi mazajam skaistu rotaļu lācīti vai aizvedusi bērnu uz zoodārzu.
Nenovērtējama ir arī dzīves gudrība un pieredze, ko vecvecāki spēj dot mazbērniem. «Visvairāk praktiskos darbiņus man iemācījusi tieši ome – gan pankūkas cept, gan adīt un tamborēt. Mamma to nemaz nebija pamanījusi un vēlāk brīnījās, kā to visu māku. Ir labi, ka mazbērnam un vecvecākam ir kopīgas darīšanas. Tas stiprina gan paaudžu saites, gan paver bērnam plašāku skatu uz ģimenes modeli un paaudžu pēctecību,» pārliecināta Aiga.
Pasēdēt kopā zem ābeles
Svarīgi attiecībās ir justies vajadzīgam un noderīgam. Īpaši vecākai paaudzei. «Kādam šī sajūta tiek apmierināta, ja viņš divreiz nedēļā aizved mazbērnu uz dejošanu. Citam pilnīgi pietiek, ja reizi mēnesī atsūta no laukiem žāvētu speķi un adītu zeķu pāri. Taču svarīgs zelta vidusceļš, lai prasme būt noderīgam nenāk par daudz un nekļūst jaunajai ģimenei traucējoša,» norāda psiholoģe, mudinot lielos bērnus būt vērīgiem un pateicīgiem par izrādītajām rūpēm.
Tomēr tā ir tikai maza daļiņa, ko labu attiecību vārdā vecākiem var darīt pieaugušās atvases. Svarīgi ir ne tikai pamanīt, bet arī ik pa brīdim iepriecināt mammu un tēti, veltīt viņiem laiku. «Laika pavadīšana kopā, manuprāt, ir pats vērtīgākais. Vienmēr tam nav jābūt kam īpaši smalkam. Pietiek arī pasēdēt zem ābeles un papļāpāt par neko. Vai atbraukt negaidīti ciemos ar savu rasolu un torti. Parasti vecmammas stāv pie plīts līdz sāpošai mugurai, lai ceptu un vārītu bērniem un mazbērniem,» vairot prieku un labas emocijas paaudžu attiecībās aicina A.Jankevica.
