Tā divreiz mūžā – aizejot un atnākot. Dažam tas dots biežāk, kad dzīvība, pasvārstījusies trauslajās “būt – nebūt” šūpolēs, tomēr izlemj atgriezties.
Tā divreiz mūžā – aizejot un atnākot. Dažam tas dots biežāk, kad dzīvība, pasvārstījusies trauslajās “būt – nebūt” šūpolēs, tomēr izlemj atgriezties.
Ikdienā vienmēr to aizmirst. Cīnās par naudu, mīlestību un mazāk traģiskām lietām. Spodrina durvju priekšu. Izdomā likumus, citi – tiem līkumus. Mokās sašutumā, ka citam ir, man – ne. Vai tieši otrādi – ir tik pieticīgi, ka nevēlas neko, tādēļ visbiežāk neiedziļinās apkārt notiekošajā.
Tomēr katram ir neizbēgams kāds klusuma brīdis, kad jūties tik dauzīts dzīves lielceļos, ka sāc pagurt. Vientulībā ieskaties sev acīs un nesaproti – kāpēc es te mokos? Šie ir brīži, kad cits aiziet pašnāvības ceļu, cits – ticības, dažs nogrimst bezcerībā, cits uzdrīkstas. Mēs esam tik dažādi.
Absurdi izskan zinātnieku apgalvotais, ka cilvēku klonēt ir vieglāk nekā peles, cūkas un aitas. Vienīgais, kas mani pa- īstam interesē – ko viņi domās, šie klonētie? Vai perfekti tādas pat domas kā māte, ja būs tās kopija?
Augusta vidus ir Aglonas laiks. Redzot pūļus bazilika laukumā, gribas ticēt, ka vismaz šī cilvēces daļa no kāda liktenīgi vientulīga brīža ir atradusi gaismu tuneļa galā – ticībā Dievam.
Šonedēļ pašnāvībā devās kāds sešpadsmitgadīgs puisis. Nomira trīs bērnu tēvs. Bet mēs arvien par to, kā pavilkt nodokļu sedziņu uz savu pusi, kā pagrozīt naudas kuli savās rokās, kā galu vaļā paritināt.
“Runājiet par labo, nav ko par ačgārno rakstīt,” vakar mani telefonsarunā aicināja. Un pēc minūtes pats ar putām uz lūpām stāstīja par nebūšanām.
Varu nerakstīt. Varu nerunāt. Varu neredzēt. Varu pagriezties un aiziet. Bet kāpēc lai es to darītu? Es allaž paturu prātā, ka, dvēseļu durvīs stāvot, mēs būsim vienādi – gan tu, kas peldējis dzīves taukos, gan tu, kas ne reizi nepacēlis galvu, lai pateiktu, kā tevi šķebina gaiss naudas un likumu tuvumā.
Notikums pēc dzīves – tas jau ir cits stāsts, ko pastāstīt lemts tikai izredzētajiem.
