Vecāki un abas māsas bija un ir dziedātājas, tāpēc manā bērnībā visi bija pārsteigti, ka es vienīgā – rūcēja.
“Vecāki un abas māsas bija un ir dziedātājas, tāpēc manā bērnībā visi bija pārsteigti, ka es vienīgā – rūcēja, bet vajadzēja vien dziedāt citiem līdz, tāpēc esmu piemērs, ka cilvēks bez skanīgas balss un izteiktas muzikālās dzirdes var iemācīties dziedāt un uzstāties koncertos,” saka Daukstu pagasta iedzīvotāja Rudīte Vaice.
Viņas bērnība aizritējusi ar tautas dziesmu, pasaku, teiku un deju. Pirmā neskaitāmas reizes dziedātā dziesma bijusi “Meita gāja uz avotu”.
“Uzskatu, ka kultūra – tā ir ģimene, audzināšana un garīgo vērtību apzināšana. Maniem vecākiem nauda nekad nebija galvenais. Atceros, māsa Inese rakstīja ludziņas uz Jāņiem un Ziemassvētkiem. Tās skatīties sanāca kaimiņi un radi. Vajadzēja spēlēt vairākas lomas, jo nepietika aktieru. Kādā ludziņā biju Mežavecis, kam vajadzēja daudz runāt. Biju laimīga, ka tā,” atceras Rudīte.
Viņa atzīstas, ka baidoties uzstāties publikai. “Bet nekad neesmu pratusi atteikt. Vienmēr baidījusies, ka nepratīšu, ka neizdosies, bet galarezultātā viss ir kārtībā. Pārliecību, ka varu un protu, man palīdzēja gūt Astrīda Vilciņa. Viņa bija tā, kas iedrošināja lasīt dzeju. Arī tad, kad nav neviena, kas dara, Rudīte ir tā, kas tiek ar visu galā. No lampu drudža gan viņa nav spējusi atbrīvoties, lai gan, jau septiņpadsmito gadu uzstājoties kopā ar māsas Ineses vadīto folkloras kopu “Līgo”, satraukums atkāpjoties.
Rudītes dziesmu pūrā ir daudz melodiju. Vienas piemirstas, to vietā nāk jaunas. Sirdij tuvākās ir “Pūti, pūti, ziemelīti”, “Dzērājiņa līgaviņa” un citas. “Tās skumjās,”saka pašdarbniece un atzīstas, ka ar teātra spēlēšanu gan neesot tik “saslimusi”, lai no Stariem brauktu uz Gulbeni.
“Man patīk izrādes mēģinājuma process, tas, kā “piedzimst” rezultāts.” Viņai patīk lasīt un skandēt dzeju, tāpēc Rudīte bijusi to aktīvistu skaitā, kas Staros sanākuši kopā, lai diskutētu par jaunāko dzeju un dzīvi, kas viena otrai pakārtotas. Ir iecere izveidot nelielu dāmu klubiņu.
“Es ik palaikam atklāju sev kaut ko jaunu. Piemēram, Aleksandru Čaku, Jāni Poruku, kura dzeju šodien lasu labāk nekā vienu vai otru romānu,” vērtē sarunbiedre un atzīst, ka viņai labākā atpūta esot lasot grāmatu.
“Ieguvusi šuvējas specialitāti” – tā rakstīts izglītības diplomā, kas Rudītei izsniegts pēc arodskolas beigšanas. Tomēr šai nodarbei atliek maz laika, tāpēc mamma par to saņem neskaitāmus pārmetumus no bērniem.
“Kad man nekā nav ko darīt, tad es šuju vai adu. Protu daudzas lietas, jo esmu apmeklējusi dažādus kursus, lai gan pēc būtības esmu mājāssēdētāja. Vēl es gribētu būt gudrāka dārzkopībā un telpu noformēšanā,” apņēmīgi saka Rudīte. Viņa ir ideju un ieceru pārpilna, tikai to īstenošanai nepietiek laika. Visiem, kas “aizsēdējušies” mājās, noderēs Rudītes padoms.
“Ja dzīvē viss ir apnicis, ja neko negribas darīt, nekur doties, tad ir jāpiespiež sevi iziet no mājas. Tiklīdz tas būs izdarīts, nekad nevajadzēs nožēlot. Citādāk jau visu dzīvi var nosēdēt tikai mājās, neko neredzot, nedzirdot, nezinot,” iesaka Rudīte Vaice.