Par Līgu
Dzimusi 1961.gada 16.septembrī ģimenē, kur abi vecāki bija skolotāji.
1984.gadā beigusi Liepājas pedagoģisko institūtu, iegūstot pirmsskolas pedagoga diplomu; 2005.gadā beigusi Rēzeknes Augstskolu, iegūstot logopēda specialitāti.
Strādā par pedagoģi Gulbenes bērnudārzā “Auseklītis” un par logopēdi Gulbenes vidusskolā.
Ir mamma meitai Zanei, kura mācās 9.klasē.
Vislabāk relaksējas, skatoties hokeja, basketbola, volejbola vai futbola spēles.
Gulbeniete Līgai Seņkāne par pirmsskolas vecuma bērnu pedagoģi strādā jau 28 gadus. Pēdējā laikā viņa ir skolotāja Gulbenes bērnudārza “Auseklītis” logopēdiskajā grupā. Otra pašreizējā viņas darbavieta ir Gulbenes vidusskolā, kur Līga ir logopēde. Šajā darbā aizvadīti jau gandrīz septiņi gadi. Taču savai meitai, kura šogad beigs 9.klasi, mamma neiesaka izvēlēties pedagoģes profesiju.
– Par tevi saka, ka pedagoģes talants ir Dieva dāvana!
– Darbs ar bērniem neļauj padoties gadiem. To jūtu, strādādama līdzās gados jaunākām kolēģēm. Nav lielāka gandarījuma par brīžiem, kad izdodas pietuvināties bērnu iekšējai pasaulei un kļūt par viņu pavadoni. Man savā vecumā pietiek dulluma iejusties gan Karlsona, gan Tīģera, gan Ziemassvētku vecīša, gan citu pasaku tēlu lomā, lai atrastu veidu, kā pēc iespējas labāk uzrunāt, pārsteigt un aizraut bērnus. Kad piepeši skaidri sāk runāt bērns, kuram tas ilgi neizdevās, esmu laimīga. Bērnu un viņu vecāku uzticēšanās, ko izdodas panākt man kā pedagoģei, ir cienījama un patiesa vērtība. Tādēļ ir vērts veltīt savu dzīvi darbam ar bērniem un aizmirst, cik man ir gadu un cik man ir naudas makā.
– Tu saki, ka negribi, lai meita profesijas izvēlē sekotu tavās pēdās. Kāpēc?
– Atceros, kā es, pavisam vēl jauna meitene, pēc augstskolas beigšanas atnācu strādāt uz bērnudārzu, un mani draugi jokoja, ka maizes kombinātā apkopējai ir lielāka alga nekā man. Bērnudārzu pedagogi ir lieli sava darba patrioti. Varētu pat apgalvot, ka šajā darbā paliek un strādā tikai tie, kuriem šī profesija ir sirdij tuva. Strādāt bērnudārzā – tas nav viegls liktenis. Atalgojums ir nepietiekams. Esmu domājusi, kāpēc tā ir. Varbūt tāpēc, ka neprotam sevi slavēt, neprotam skaidrot sabiedrībai, kāpēc mūsu darbs ir tik nozīmīgs. Taču tajā pašā laikā no mums gaida tik ļoti daudz! Mēs katru dienu atbildam par bērniem, par viņu dzīvībām, turklāt mūsu pienākums ir arī bērniem iemācīt visu nepieciešamo, lai viņi būtu gatavi sākt patstāvīgas skolas gaitas! Tā ir milzīga garīga slodze. Mums būtu atklāti jārunā par problēmām, ar kurām saskaramies savā darbā. Taču mēs klusējam. Kad vispārizglītojošo skolu pedagogi atklāti iestājās par algu palielināšanu, bērnudārzu pedagogi klusēja.Tāpēc ir prieks, ka beidzot arī mēs, klusētāji, esam pamanīti, jo novada domes izglītības, kultūras un sporta nodaļas darbinieki sākuši cīnīties par algu palielināšanu bērnudārzu darbiniekiem.
– Vai nesen svinēto Starptautisko Sieviešu dienu uzskati par saviem svētkiem?
– Manī ir nostalģija, kas saistīta ar šo datumu, jo savulaik tieši 8.marta ballē Gulbenes kultūras namā es iepazinos ar savu nākamo vīru Edgaru, kuru traģiski zaudēju 2001.gadā. Taču ir palikušas skaistas atmiņas par kopā nodzīvoto laiku. Mūsu laulībā ir dzimusi meita Zane, kura manā dzīvē ir pats svarīgākais cilvēks.
Jā, 8.marts man saistās ar gribētu, bet tomēr vēl nesasniegtu stabilitāti manā un daudzu citu izglītotu strādājošo sieviešu dzīvē.
– Bet tavs darbs taču gandarī!
– Protams! Manā biogrāfijā ir bijis laiks, kad dzīvoju un strādāju Ludzā. Tur biju ienācēja, svešiniece. Cilvēki mani vēroja un vērtēja gan darbā, gan Ludzā rīkotajā konkursā “Grand audzinātāja”. Liels bija prieks un pārsteigums, kad tieši es, svešiniece, ieguvu šo titulu. Man sevi bija jāpierāda dažādos pārbaudījumos, kur noskaidroja manu profesionalitāti un spēju saprasties ar bērniem. Bija jāapliecina audzinātājas darbā tik ļoti nepieciešamā aktiermeistarība.
Atceroties savus darba gadus, nāk prātā mani bijušie bērnudārza audzēkņi Gulbenē – tagad Dailes teātra aktrise Aija Dzērve, basketbolists Artūrs Brūniņš un daudzi citi. Prieks, ka viņi mani atceras, sveicinās uz ielas, pamana mani portālā “www.draugiem.lv”. Redzu, ka nu jau bērnudārzu, kurā strādāju, apmeklē manu bijušo audzēkņu bērni. Ja būtu tāda iespēja, es gribētu izveidot savu privāto bērnudārzu bijušo audzēkņu bērniem un bērnubērniem. Tas ir sapnis kas nerealizēsies.
– Tev ir divas augstākās izglītības. Viena iegūta pagājušajā gadsimtā, otra – šajā. Kāpēc biji izlēmusi vēlreiz studēt augstskolā?
– Darbam bērnudārzā esmu atdevusi lielum lielo daļu savas enerģijas. Ir patīkami apzināties, ka esmu bijusi nepieciešama vienu un to pašu ģimeņu bērniem paaudžu paaudzēs. Taču, baidoties no brīža, kad šajā darbā jutīšos sevi izsmēlusi, gribējās iemācīties vēl kaut ko jaunu, gribējās iegūt jaunas zināšanas un paplašināt redzesloku. Tā es kļuvu par logopēdi. Mani ļoti ieinteresēja studiju process Rēzeknes Augstskolā. Tur mums iegalvoja, ka logopēda profesija ir perspektīva, ka šādi speciālisti būs nepieciešami katrā skolā, bet diemžēl…
– Realitāte ir citāda?
– Es labprāt strādātu skolā par logopēdi pilnu slodzi, jo bērnu, kuriem nepieciešama speciālista palīdzība, ar katru gadu kļūst vairāk, turklāt man patīk šis darbs. Gulbenes vidusskolā man kā logopēdei nav pat pusslodze, tā tiek rēķināta uz bērnu skaitu. Taču zinu, ka daudzās novada vispārizglītojošajās skolās vispār nav šāda sava pastāvīga speciālista. Finansiāla vai konceptuāla vaina? Grūti teikt. Logopēds bērnudārzā vai skolā ir cilvēks, kurš cenšas palīdzēt bērniem. Šodien protam saskatīt un definēt problēmas, kuras bijušas arī agrāk, bet netika izprastas. Tāda, piemēram, ir disleksija, disgrāfija – sindroms, kad tā īpašniekam lasīšanas, rakstīšanas spējas ir zemākā līmenī, nekā varētu gaidīt pēc viņa intelektuālā līmeņa. Starp citu, šī problēma ir daudz izplatītāka, nekā pirmajā brīdī varētu likties. Palielinās bērnu skaits, kuriem ir šādi traucējumi. Tā kā lasīšana ir komplekss prāta process, disleksijas rašanās iemesli var būt ļoti dažādi. Kopumā cilvēki ar disleksijas problēmām ļoti bieži uzrāda augstāku inteliģences līmeni par vidēji sabiedrībā pieņemto. Lai vai pieminu, ka no disleksijas cietis zinātnieks Alberts Einšteins. Svarīgi ir ne tikai palīdzēt bērniem pārvarēt šo sindromu, bet arī skaidrot viņiem, pedagogiem, vecākiem šo problēmu. Gulbenes vidusskolā cenšos atbalstīt bērnus ar šādām un citām problēmām. Svarīgi, lai citi pedagogi skolā būtu pretimnākoši. Izdodas! Piemēram, sākumskolas klasēs pielietojām metodi, ka pārbaudes darbus bērni ar disleksiju kārto atsevišķā telpā. Redzēju, cik bērni bija priecīgi, jo viņiem bija mazāk uztraukuma, jūtot, ka viņi tiek atbalstīti. Vienmēr ir jāapvaicājas, kā viņi jūtas. Nav normāli, ja bērnam no stresa sāp galva. Ir visas iespējas skolās ieviest un izmantot atbalsta pasākumus, speciālas programmas ar atvieglojumiem. Tas vairo pozitīvu attieksmi pret mācību procesu un savstarpējo saskarsmi.
– Vai disleksiju var izārstēt pilnībā?
– Tā ir problēma, kas lielākā vai mazākā mērā saglabājas visu mūžu. Ar to ir jāsadzīvo. Taču ir svarīgi cilvēkam tāpēc neradīt mazvērtības kompleksus. Metode, kāda ir pielietota līdz šim, kad klasē visiem bērniem pēc kārtas liek skaļi lasīt, ir nepareiza. Ir cilvēki, kuri visu mūžu boksterēs. Gaidīt savu kārtu, kad liks skaļi lasīt, ir smags pārbaudījums un liels stress. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj šīs problēmas veiksmīgi risināt jau skolā. Taču jāsāk ir ar cilvēcisku izpratni un iejūtību. Daudzi pedagogi šo patiesību ir apguvuši.
– Kā tu vislabprātāk pavadi brīvo laiku?
– Apmeklēju volejbola spēles, kad uz laukuma ir mana meita. Man patīk arī hokejs. Eju uz “Buku” basketbola spēlēm. Esmu arī līdzjutēja futbola spēlēs Gulbenē. Pati darbojos Gulbenes Tautas teātrī. Atpūšos, arī ejot cilvēkos.
