Viņš politikā ir jau 40 gadus, ar to nedižojas, bet arī nenoliedz savu pieredzi. Tas ir Nikolaja Stepanova kapitāls, kas vienos izraisa cieņu un respektu, citos – noliegumu, vēl citos – bailes un dusmas.
– Noteikti daudzi vēlas zināt, vai nākamgad kandidēsit Gulbenes novada domes vēlēšanās?
– Man bieži to jautā. No vienas puses, patīkami, ka cilvēki interesējas. No otras puses, manī notiek iekšēja cīņa, vai kandidēt un kurā sarakstā. Piedāvājumu ir diezgan daudz un interesanti, taču vēl domāju. Dzīvojot Gulbenes novadā, pildot deputāta pienākumus šā sasaukuma vietējā pašvaldībā, visam notiekošajam dzīvoju un pārdzīvoju līdzi. Priecājos par veiksmēm un bēdājos par neveiksmēm. Kolēģi deputāti mani ir deleģējuši pārstāvēt novadu Vidzemes plānošanas reģionā, kur man ir interesants darbs, pildot Attīstības padomes priekšsēdētāja amata pienākumus.
– Palasot komentārus “Dzirksteles” portālā, redzams, ka neesat aizmirsts.
– Izturos pragmatiski. Man saprotamāk, ja kāds tieši acīs saka, ko domā. Tad ir iespējama diskusija. Esmu no tiem, kurš līdz baltkvēlei var aizstāvēt savu viedokli. Taču protu atzīt arī savas kļūdas. To visu es nosauktu vienā vārdā – dzīve.
– Jūsu attieksme pret kukuļiem. Komentētāji jums mēdz tos pierakstīt.
– Cilvēki mēdz būt dažādi. Es no šādiem apmelojumiem norobežojos. Parasti baumotāji ir tie, kuri savulaik ir gribējuši apiet likumu, lai realizētu savus savtīgos mērķus, taču tas nav izdevies. Tad nu nēsā sev līdzi akmeni. Jāsaprot, ka kukuļņēmēju neviens neciena. Tad ir jāiet projām no politikas. Es politikā esmu jau 40 gadus. Ja ņemtu kukuļus, droši vien es nevienā amatā ilgi nepaliktu. Saku to ar pilnu pārliecību!
– Arī jūs vaino tajā, kas noticis ar Gulbenes slimnīcu?
– Te nu jūs man kāpjat uz varžacīm! Es nekad nepiekristu scenārijam, kādā variantā tas pašlaik ir realizēts. Nepiekrītu tām runām par slimnīcas izzagšanu. Lai nosauc konkrētus faktus! Nav! Visām slimnīcām klājās vienādi grūti. Balvos un Alūksnē savas slimnīcas aizstāvēja, bet Gulbenē – ne! Ko vēl runāt! Tajā pašā laikā Gulbenes slimnīcas rekonstrukcijai jau sen bija iedalīti vairāk nekā 2 miljoni latu. Tagad diskutēt vairs nav jēgas, jāskatās uz priekšu, kaut teikšu godīgi, ka par Gulbenes slimnīcas likteni es ļoti pārdzīvoju un uzskatu, ka tās attīstībai nav izraudzīts labākais variants. Turklāt nevar zināt, kā viss beigsies.
– Iedzīvotāju aizbraukšana – Vidzemē tā ir nopietna problēma!
– Desmit gadu laikā iedzīvotāju skaits reģionā dažādu iemeslu dēļ, tostarp arī cilvēkiem izbraucot no valsts, ir būtiski samazinājies. Iedomāsimies, ka Cēsis kļuvušas par neapdzīvotu pilsētu! Tieši par tik lielu iedzīvotāju skaitu – aptuveni 15 000 cilvēkiem – Vidzemē ir kļuvis mazāk. Pirmajā brīdī liekas, ka pašvaldības tur maz ko var līdzēt, tomēr daudz kas ir atkarīgs no pašvaldību vadības. Ir jābūt apsviedīgākiem, uzņēmēji ir burtiski jāvelk iekšā katrā novadā un Vidzemē kopumā. Vienīgais veids, kā varam laukus padarīt pēc iespējas pievilcīgākus palikšanai šeit, ir sakārtot infrastruktūru, nodrošināt pieejamību mūsdienu tehnoloģijām, sakārtot sociālo pakalpojumu bāzi un radīt labvēlīgu vidi uzņēmējdarbības attīstībai. Jāsekmē vidējā un mazā uzņēmējdarbība.
– Diemžēl arī uzņēmējdarbībā pie mums daudzi labi nodomi beidzas ar fiasko. Viens tāds piemērs – Vecgulbenes muiža.
– Nevajag par to priecāties! Nevajag meklēt utis uzņēmējos! Uzņēmējiem ir jājūt atbalsts pašvaldībā! Ir jābūt sava novada patriotiem un ir jāsaprot, ka mēdz būt veiksmes un arī neveiksmes. Savas korekcijas ienes arī apstākļu sakritība. Diemžēl. Taču tāda ir dzīve! Ja uzņēmēji savā laikā netiktu ieinteresēti par darbošanos Gulbenē, droši vien vēl šodien muižas manēža nebūtu atjaunota un Balto pili ieskautu nātres. Vai mums nav jābūt pateicīgiem par to, ka kardināli ir mainījies Gulbenes vēsturiskā centra izskats? Tas viss taču tepat vien paliek! Par paveiktajiem labajiem darbiem ir jāpriecājas! Esmu optimists un ticu, ka veiksme arī turpmāk neatstās Vecgulbenes muižu un tās attīstība neapstāsies.
– Jums vārdi nav jāmeklē kabatā!
– Ja nav drosmes izteikt savu viedokli politiķiem jebkurā līmenī, tad nav vērts aizņemt krēslu. Šonedēļ man vairākkārt ministrijās un Saeimā bija jārunā par stratēģiskiem jautājumiem un jāaizstāv Vidzemes iedzīvotāju intereses, plānojot turpmāko attīstību gan ceļu sakārtošanā, gan pasažieru pārvadājumu nodrošināšanā. Nepietiek aizbraukt un būt šajās sanāksmēs. Kautrīga sēdēšana stūrī neko nedod. Lai panāktu vēlamo rezultātu, katrreiz ir iepriekš jāsagatavojas, jāved līdzi uzskates materiāli, jārāda, jāstāsta, jāpārliecina. Bieži vien atklājas, cik maz lielie politiķi zina par laukiem, bet, ja zina, bieži vien viņu lēmumus nosaka nevis personiskā pārliecība, bet gan partijas disciplīna. Diemžēl.
– Kā vērtējat to, ka Rīga nebūs Latvijas Pašvaldību savienībā?
– Rīga ir izstājusies no šīs savienības, tāpat kā iepriekš to jau izdarījusi Krāslava. Tas diezin vai ir pareizi. Tas nāks tikai par sliktu, pirmkārt, iedzīvotājiem, jo ne tikai ar pašvaldības, bet arī ar Pašvaldību savienības starpniecību tiek aizstāvēts cilvēks. Jāsaprot, ka Rīga dzīvo uz Latvijas lauku rēķina. Mūsu jaunatne aizplūst uz valsts galvaspilsētu. Mūsu bērni tur mācās un strādā. Valdībai tas jāredz un jāsaprot! Rīgas attīstība nekur nezudīs. Tā noritēs, kā ritējusi. Taču, ja valdība nepievērsīs pietiekamu uzmanību reģioniem, valstī attīstība gan var tikt bremzēta. Šobrīd valdība īpaši bēdā par Latgales reģionu. Tomēr liekas, ka tas vairāk ir politikas jautājums. Ne jau tikai šajā reģionā ir problēmas! Arī Vidzemē ir tādi novadi, kur vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir tikpat zemi vai pat zemāki nekā Latgalē. Vienu valsts reģionu celt saulītē, bet par citiem aizmirst var uz īsu brīdi, nevis ilgtermiņā.
– Vidzemes plānošanas reģionā arī briest pārmaiņas, tā dzird runājam!
– Reģionā, Attīstības padomē, esmu ievēlēts ar pilnvarām līdz šā sasaukuma beigām – nākamā gada jūlijam -, ja līdz tam nenotiks reorganizācija. Sarunās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Edmundu Sprūdžu un vēl citiem politiķiem esmu saklausījis ideju par aģentūru veidošanu reģionos ar amatos ieceltiem, nevis vēlētiem cilvēkiem. Vai tas notiks un kad tas notiks, vēl ir miglā tīts. Pašreizējā valdība jau pašā sākumā kā būtisku savas darbības principu uzsvēra decentralizācijas nepieciešamību. Solīja vienu, dara citu? Tas ir politisks jautājums. Faktiski par šo tēmu diskusijas turpinās jau gandrīz desmit gadus. Tāpat kā iepriekš ilgi tika spriests, pirms reāli atteicāmies no Latvijas teritoriālā iedalījuma rajonos. Rezultātā šodien Latvijā Nacionālajā attīstības plānā ir ierakstīts, ka valstī ir 9 lielās pilsētas un 21 lielais novads, tostarp Vidzemē Alūksnes, Cēsu, Gulbenes, Madonas, Smiltenes un Valkas novads, kā arī Valmieras pilsēta. Vidzemē ir 25 novadi ar lauku teritorijām, kā arī Valmieras pilsēta. Kas aizstāvēs mazo pašvaldību intereses plānošanas reģionā turpmākajos gados? Valsts ir jāpārvalda ne tikai “pa vertikāli”. Kā to vēl labāk izdarīt “pa horizontāli”? Es uzskatu, ka vēlēti pašvaldību pārstāvji reģionā daudz labāk spēj saskatīt iedzīvotāju intereses nekā tie, kuri sēž Rīgas kabinetos un bieži vien nemaz nav bijuši novados, par kuriem izsaka pārspriedumus un kuru atrašanās vietu bieži jauc. Vidusposms varētu uzņemties daudz vairāk funkciju, nekā mums ir atvēlēts šobrīd. Redzot katra Vidzemes novada vajadzības infrastruktūras un pakalpojumu attīstībā un sakārtošanā, ir tikai jāgrib iedziļināties situācijā un problēmās līdz galam. Rīgā nesaprot, kādi ir ceļi, pa kuriem ikdienā brauc lauku reģionu cilvēki. Ja Vidzemes plānošanas reģiona pārstāvji valdībā necīnītos par lauku interesēm, tad, piemēram, Gulbenes novadā būtu likvidēta apmēram trešā daļa pašreizējo satiksmes autobusu reisu. Un citur Vidzemē – tāpat!
