Divpadsmit gadus vecā Ilze Gagaine, kaut arī ziemā ir liels sals un aizsnidzis ceļš līdz attālajām Litenes pagasta mājām, pieņemot par pašsaprotamu rudenīgo lietu un pavasara nepastāvību, ne brīdi nav kurnējusi par neērtībām.
Divpadsmit gadus vecā Ilze Gagaine, kaut arī ziemā ir liels sals un aizsnidzis ceļš līdz attālajām Litenes pagasta mājām, pieņemot par pašsaprotamu rudenīgo lietu un pavasara nepastāvību, ne brīdi nav kurnējusi par neērtībām un to, cik grūti viņai nākas piepildīt vēlamo – spēlēt vijoli tā, kā to dara pasaulē slavenā vijolniece Vannesa Mea.
“Kad mamma mani aizveda uz mūzikas skolu, vēl nebiju izlēmusi, kādu mūzikas instrumentu vēlos spēlēt. Pēdējā brīdī nolēmu mācīties vijoles klasē. Ar šo izvēli esmu apmierināta, un, lai arī vijole nav vieglākais mūzikas instruments, man tā patīk, aizrauj tās skaņa,” saka Ilze, kas mācās Gulbenes mūzikas skolas 5. vijoļspēles klasē.
Saņem dāvanā jaunu vijoli
Ziemassvētku akcijā, ko Rīgā rīkoja sadarbībā ar organizāciju “Glābiet bērnus!”, bija aicināti Latvijas talantīgākie mūzikas un mākslas skolu audzēkņi. Gulbenes mūzikas skolu pārstāvēja tikai Ilze. Viņa no Rīgas Lietišķo dāmu kluba saņēma vērtīgu dāvanu – jaunu vijoli. Un tad, kad Ilze ar šo tik negaidīto, bet vajadzīgo instrumentu atbrauca mājās, visiem – māsai Lindai, omai un pašiem tuvākajiem cilvēkiem – nespēja vien slēpt prieku un saviļņojumu, atkārtojot: “Man ir jauna vijole!”
“Uz mūzikas skolu nedēļā dodos trīs reizes, arī sestdienās, kad ir mēģinājumi kamerorķestrim. Gadās, ka vakaros mājās pārrodos tikai pēc pulksten 22.00, un ir tāds nogurums, ka vienīgā vēlme ir ielīst siltā gultā un ļauties saldam miegam. Tomēr es citādāk nespēju. Un tikai tādēļ, ka man patīk tas, ko daru, ka man patīk vijole, es, nākamajā rītā pamodusies, varu sākt visu no gala,” atzīst I. Gagaine.
Mūzika tuva visai ģimenei
Četru gadu vecumā Ilze piedalījās konkursā “Cālis”. “Jau no mazām dienām Ilzītei patika dziedāt. Un tas nešķita nekas neparasts, jo visi ģimenes locekļi savulaik esam dziedājuši koros, devušies uz dziesmu svētkiem. Kad Ilzei bija trīs gadi, viņa laukā uzkāpa uz kartupeļu kastes un dziedāja tautasdziesmas,” atceras oma Inta Gagaine.
Viņa uzskata, ka pagastu bērniem piepildīt iecerēto esot daudz grūtāk. Jo jāmaksā arī par ceļa izdevumiem. “Pilsētas bērni nenovērtē, kādas priekšrocības viņiem ir. Bet, ja bērnam ir talants un vēlme darboties, to nevar liegt. Un nauda nedrīkst būt šķērslis. Lai cik pensija liela, es vismaz zinu, kur tā paliek – bērniem. Cik tu devis, tas paliek pēc tevis. Es jau vēlētos, lai Ilzīte kādreiz būtu liela māksliniece. Kurš tad nevēlētos, lai viņa atvasīte dzīvē kaut ko sasniedz. Lai tikai neapsīkst darba spars,” atzīst Inta.
Ilze stāsta, ka labprāt klausās vijolnieces Vannesas Meas kaseti un nu jau vairākus skaņdarbus spēlē viņai līdzi. Ilze neslēpj, ka vēlētos spēlēt tikpat labi.
Grūti visu iespēt
Rudenī Ilze devusies divu nedēļu garā koncertturnejā uz Austriju. “Kopā ar Madonas orķestri mani uzaicināja spēlēt. Spēlēju baznīcās. Arī uz ielas. Mani kā mazāko visur bīdīja pa priekšu. Tādēļ arī garāmgājēji man vairāk meta naudu nekā pārējiem. Bet tagad zinu skaidri, ka vēlos kļūt par profesionālu mūziķi. Sapņi jau ir dažādi, tikai nezinu, kurš no tiem piepildīsies,” saka Ilze.
Un tikai tagad, kad viņa spēlējusi lielās koncertzālēs svešām auditorijām, baznīcās un uz iela, Ilze uzskata, ka tieši dievnamos vijoles skaņai ir cita vērtība. Skaņdarbs aiziet līdz klausītāju sirdīm. Atmosfēra uzrunā gan mūziķi, gan klausītāju. Tad arī padarītajam ir jēga.
“Vēl jau Ilze neapzinās mūziķa grūto dzīvi. Kad citi atpūšas, viņš strādā. Ziemassvētku brīvdienas mazmeita nav jutusi, bet tas Ilzē nerada sašutumu,” saka oma. Bet meitenei patīk šāda dzīve, ja citu var iepriecināt ar to, ko prot. Viņa māk mūzikā pasniegt to, kas pašai ir vērtīgākais. “Liecībā pirmoreiz bija piecas balles. Tas, ka divas nedēļas kavēju mācības, atstāja savu iespaidu. Grūti visu iespēt un gūt labākos rezultātus. Tomēr, manuprāt, ir jāizvērtē, ko es vēlos, ko man vajadzēs vairāk. Es vēl nezinu, kur došos pēc devītās klases. Vēlētos mācīties Rīgā. Bet tad jau redzēs, kā viss iekārtosies,” ar liela cilvēka paļāvību saka Ilze.
Bez vijoles nevarētu dzīvot
Ilzei ir vaļasprieks – krāt maizes etiķetes. Nu jau drīz būšot 800. Šis vaļasprieks veicina arī draudzību ar citiem vienaudžiem, kam ir līdzīga aizraušanās. “Ja uz galda ir maizīte, tā ir vislielākā vērtība. Priecājos, ka es vēl nekad neesmu piedzīvojusi brīdi, kad tā nesmaržo uz galda,” secina Ilze, bet oma piebilst, ka prieks par to, ka Ilze nealkst pēc muļķībām, ar ko aizraujas daudzi viņas vienaudži. Viņai vienkārši tam neatliek laika.
“Ilze ir uzņēmīga. Atsaucīga. Savā būtībā maiga. Līdz ar to arī tad, kad viņa rokās paņem vijoli, emocijas pārtop skaņās. Tādēļ jau viņa arī priecājas par Rīgā saņemto lielo vijoli, jo tā būs ar viņu vienmēr. Visu mūžu,” atzīst Inta.
“Kopš spēlēju vijoli, jūtos tikai ieguvēja. Bagātāka. Ja es nebūtu sākusi mācīties mūzikas skolā, ko es bez vijoles darītu? Tagad bez vijoles vairs neprotu dzīvot. Tādēļ tai uzticu visu un spēlēju tad, kad sāp sirds, kad ir prieks. Vijole dzīvo kopā ar mani,” atzīst Ilze.
