Staros astoņdesmit septiņus gadus vecās Tautas lietišķās mākslas meistares Ērikas Mazmačas mājās viņas nelielajā istabiņā goda vieta ierādīta lielajām stellēm, kas darinātas pēc rokdarbnieces pasūtījuma. Katru dienu klaudz to paminas un šurpu turpu šaudās saiva. Centimetrs pie centimetra, un atkal ir gatava kārtējā vilnas sega.
Ērikai ir desmit mazmazbērni, un kur tad vēl mazbērni. Katrs no viņiem var lepoties ar viņas austo lielo segu. Stellēs Ērika sēdējusi kopš bērnības, jo viņas mamma bijusi liela audēja. “Viss mans mūžs ir saistīts ar aušanu un bitēm. Ar varu mamma mani stellēs nesēdināja, bet pašai gribējās pamēģināt,” atceras Ērika. Tolaik galvenokārt auduši linu dvieļus, palagus, vadmalu vīriešu drēbēm, kā arī virsdrēbes kažokiem, lai ar to apšūtu aitādu kažokus. Austa vadmala arī sieviešu mēteļiem. No pamatskolas uz Bulduru dārzkopības tehnikumu Ērika devusies ar pašaustu vadmalas mēteli mugurā. “Mājās audām visu, ko vien bija iespējams noaust,” bilst Ērika.
Auž, paļaujoties uz atmiņu
Viņa vairs nesaskata rakstus, tāpēc tos izskaita. Zūdošā acu gaišuma dēļ arī jaunus rakstus apgūt rokdarbniecei nav iespējams. “Raksti iesēdušies prātā, tāpēc aužu pēc atmiņas. Iztēlē redzu, kādiem tiem jābūt. Ir arī iesākti trīs vai četri adīkļi, bet, kad nobrūk valdziņš, neredzu to uzņemt atpakaļ uz adatas, tad lūdzu, lai mazdēla sieva Ilona man palīdz. Adīt varu gan tumsā, gan ar aizvērtām acīm. Kas tad nekait, agrāk nebija dziju, toties bija nauda. Šodien ir otrādi. Nezini, kādu izvēlēties, bet nav jau tās naudas,” prāto Ērika.
Sirmajai kundzei vieglāk ir uzskaitīt, kas mūžā nav noausts, nekā to, cik daudz paveikts. Ērikas darinātie rokdarbi savulaik bijuši skatāmi ļoti daudzās dažādās izstādēs. Vēl šodien atmiņā palicis brauciens uz tautsaimniecības izstādi Maskavā. Tie palīdzējuši iegūt arī Tautas lietišķās mākslas meistares nosaukumu. Viņa ir arī Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” dalībniece, bet cienījamā vecuma dēļ uz Gulbeni ceļš tiek mērots ļoti reti. “Vienureiz gan bildu studijas vadītājai Birutai Akmentiņai, ka gribu parādīt, kādas segas esmu noaudusi, lai paslavē. Patiesībā biju sailgojusies pēc citām rokdarbniecēm, jo visu laiku mājās darbojos viena pati,” saka Ērika.
Viss jādara ar mīlestību
Rokdarbu vilinājumam viņa vislabprātāk ļaujoties tad, kad mājās esot viena pati. “Tiklīdz mani kāds traucē, tā viss sajūk un atkal ir grūti tikt uz ceļa. Varētu jau nedarīt neko, bet es tā nevaru. Tas tak būtu par traku – salikt rokas, sēdēt un gaidīt, kad man atnāks pakaļ… Saprotu, ka darbi vairs nav tik kvalitatīvi kā agrāk, bet es tos visiem darinu ar mīlestību. Dzīvē viss ir jādara ar mīlestību, tikai tad kaut kas labs sanāk. Priecājos, ka mani rokdarbi tuviniekiem ir vajadzīgi, ka viņi tos labprāt pieņem. Man tas dod spēku,” saka Ērika un citu pēc cita izrāda mazmazbērniem noadītos zeķu pārus. Pirms katra jauna rokdarba uzsākšanas viņa vispirms uzklausa pasūtītāja vēlmes. “Citādāk jau nevar, jo visiem nepatīk vienas un tās pašas krāsas vai raksti. Man ir pasūtīts noaust tādu segu, lai tā būtu kā zila debess zelta mākoņos vai arī kā saullēkts un saulriets, lai, uzklājot segu, būtu šīs sajūtas. Arī pati zinu, kādu toņu sega kuram būtu piemērota, jūtu, kurš nav izdarījis pareizo izvēli, bet pasūtītāja vārds ir likums,” smejas Ērika un norāda, ka viņai vistuvākie esot zaļie toņi. Pašas šajos toņos austo segu, kas rotā rokdarbnieces guļvietu, viņa sauc par “drūmo Vangūru”. Izrādās, savulaik lasīta šāda nosaukuma grāmata par Sibīriju. “Lasīšana kopš bērnības man ir bijusi sirdslieta, bet visu mūžu tas ir bijis jādara zagšus, jo tam nav bijis laika. Domāju, pienāks vecumdienas, tad sēdēšu zem ābeļkoka un lasīšu romānus, bet šo prieku man dzīve atņēma pašu pirmo. Arī televīziju vairs nevaru skatīties. Pirmo gadu atteicos iet pie bitēm, lai gan savulaik manā kopšanā bija 120 saimes, bet jau pērn sevī jutos tikai kā statiste, jo neko nevaru saskatīt. Arī tad, ja dienā noaužu 40 centimetrus, esmu piekususi. Nav jau tā agrākā pulvera vairs iekšā, bet kāpēc par to pārdzīvot? Es katru dienu labāk dzīvoju un visu daru ar prieku. Pat mācos lielo reizrēķinu, lai trenētu atmiņu,” saka Ērika.
