vizītkarte
Vārdi, uzvārdi: Anita un Evita Strazdiņas.
Dzimušas: 1964. un 1990.gadā.
Evita mācījusies: Gulbenes vidusskolā, tagad Rīgas uzņēmējdarbības koledžā.
Anita apguvusi: floristes darbu.
Tagad darbojas: ziedu biznesā, ir savs ziedu veikaliņš “Hortenzija”.
Pirms vairāk nekā gada Strazdiņu ģimenes uzņēmīgās sievietes no Gulbenes – mamma Anita ar meitu Evitu – realizēja savu biznesu – atvēra ziedu veikalu “Hortenzija”. Veikala nosaukums nav izvēlēts nejauši. Anita stāsta, ka ar hortenzijas ziediem agrāk rotāja baznīcas. “Man prātā ienāca doma, ka krīzes laikā Dieva vārds var palīdzēt, tieši tāpēc veikalam ir hortenzijas zieda nosaukums.”
Uzņēmējdarbībā viss sākts no nulles un tikai ar saviem spēkiem. Anita un Evita meklē arvien jaunas iespējas, lai šajā laikā noturētos un izdzīvotu – proti, ne tikai pārdod puķes, bet arī gatavo bēru vainagus, sēru noformējumus, piedāvā floristikas pakalpojumus, apglezno krūzītes. Pašas atzīst, ka viņām ir divi lieli plusi – Anita vairāk nekā 20 gadus ir nostrādājusi par floristi, savukārt meita Evita studē uzņēmējdarbību. Svētku dienu un brīvdienu viņām tikpat kā nav, bet atvaļinājums kļuvis par ekskluzīvu lietu, taču tagad viņas ir noteicējas pašas pār sevi, savu laiku un darbu. Ja kaut kas neizdodas, tad var vainot pašas sevi un mācīties no kļūdām.
– Cik sen jau darbojaties puķu biznesā?
Anita: – Novembrī būs divi gadi. Uzņēmums ir reģistrēts uz meitas Evitas vārda. Kad šajā vietā vēl bija telefonu veikals, iepirkos “Maximā” un, stāvot rindā pie kases, nodomāju, cik skaisti, ja šajā vietā būtu ziedu stūrītis. Un šī doma materializējās! Šis stūrītis atbrīvojās, paliku bez darba un tad nodomāju, kāpēc gan es nevarētu izveidot savu ziedu veikalu? Uzņēmuma reģistrācija notika ļoti vienkārši. To izdarījām vienas dienas laikā. Galvenais – piemērotas telpas. Tikai tad, kad bijām atradušas telpas, reģistrējām uzņēmumu, jo, ja nav telpu, tad jau neko nevar prognozēt un paredzēt. Telpas jāizvēlas tur, kur ir cilvēku plūsma. Mēneša laikā izveidojām savu veikalu. Esmu strādājusi puķu veikalā apmēram divdesmit gadus. Man ir diezgan liela darba pieredze, jo pēc izglītības esmu floriste. Tagad strādājam, cīnāmies un arī mācāmies.
Evita: – Sākumā bija stresiņš, kad sākām visu veidot. Bija jāiegulda nauda. Nodokļu sistēma mūsu valstī ir pārāk sarežģīta un barga. Ja tā būtu draudzīgāka uzņēmējiem, tad būtu pavisam labi. Varbūt tad arī būtu vairāk cilvēku, kas uzdrošinātos kļūt par jaunajiem uzņēmējiem.
Anita: – Lai uzsāktu savu biznesu, kredītu neņēmām. Palīdzēja radinieki.
– Kā izjūtat konkurenci?
Anita – Konkurence ir liela. Un ziedi ir tā prece, kas bojājas. Ziedus nevar iesaldēt vai pārstrādāt. Mēs sadarbojamies ar pieciem ziedu piegādātājiem, un ziedus mums pieved gandrīz katru dienu. Mēs tos ņemam nelielos daudzumus, lai ziedi pārdošanā vienmēr būtu svaigi. Protams, ir arī zaudējumi, jo ziedi vīst. Ziedi pārsvarā ir no Holandes. Ar konkurentiem sadzīvojam draudzīgi. Kad vajag, cits citam pat izpalīdzam. Mēs, ziedu tirgotāji, visi piedāvājam vienādu preci. Atšķiras varbūt nedaudz cena. Skatāmies, kāda cena ir konkurentiem, tad izvērtējam pašas. Protams, jebkura jauna konkurenta parādīšanās baida. Ja tiek atvērts vēl kāds jauns ziedu veikalu, tas nozīmē kādam citam grimšanu. Mūsu lielākais pluss ir tas, ka visu darām pašas. Būtiski ir arī tas, ka nav jāalgo vēl kāds darbinieks, kas nozīmē arī atbildību par šo algoto darbinieku, par to, lai viņam būtu darbs un darba samaksa, bet mazais uzņēmējs to nevar pavilkt.
– Vai ar puķu biznesu var labi nopelnīt?
Anita: – Šajā laikā ne. Bagāts nevar kļūt. Tagad, ja nav samaksāts par preci, neviens ziedus nedod.
Evita: – Ja cīnās un dara, tad izdzīvot var. Ir jārēķinās ar to, ka jānomaksā nodokļi, īres maksa, kā arī jānorēķinās par preci. Bet pats labākais ir tas, ka šis darbs man patīk un uz to es eju ar prieku. Tagad jau jauniešiem ar darba iespējām ir grūti. Mamma man šajā darbā ir kā skolotāja. Par to esmu ļoti priecīga!
– Vai ziediem vienmēr ir pieprasījums?
Anita: – Klusākais periods noteikti ir janvāris. Arī jūlijs, augusts, kad vasarā pašiem savos dārzos ir ziedi. Tie ir grūti periodi. Tagad nāks svētki. Izlaidumu laiks. Tad būs vieglāk. Lielveikali spiež laukā mazos uzņēmējus. Viņi it kā ziedus ikdienā nepārdod, bet, piemēram, uz 8.martu pieved tulpes, narcises, un to mēs izjūtam. Bet kopumā pieprasījums mums ir pietiekams, reizēm arī strādājam pēc darba laika.
– Ko ieteiktu citiem, kas vēlas uzsākt savu biznesu?
Anita: – Tas nav grūti, jo strādājam savā uzņēmumā un sev. Un tad laiku nevērtē. Uzņēmējs stundas neskaita. Rītos, vakaros un arī naktīs domas visu laiku ir par savu uzņēmumu. Tas nav tā, kā valsts darbā – aizej, nostrādā astoņas stundas, dodies mājās un aizmirsti par darbu. Es 24 stundas diennaktī domāju par savu uzņēmumu, bet tā laikam ir visiem uzņēmējiem, lai varētu šobrīd izdzīvot.
Evita: – Uzņēmējam šajos laikos jābūt apņēmībai. Atbildība ir liela. Jāceļas agri no rīta un arī vakarā ir jāstrādā, nav brīvu sestdienu un svētdienu. Tas jauniešiem varētu būt grūti. Bet mēs ejam un darām. Šī ir mana pirmā darbavieta. Prom no Latvijas es nevēlos doties, kaut gan starp paziņām ir tādi, kas devušies prom.
– Pircēji iepērkas taupīgi?
Anita: – Protams. To jūt, ja kādreiz pirka septiņas rozes, tad tagad var atļauties nopirkt trīs. Pircēji skatās uz cenu. Krīze ir jūtama.
– Kādi ir jūsu nākotnes sapņi?
Evita: – Ir jau mērķi, kurus gribas īstenot, bet tirdzniecības vietas pašlaik ir tik, cik ir. Būs jāskatās. Man ir sapnis atvērt ziedu veikalu kādā citā pilsētā.
– Kur smeļaties spēku?
Anita: – Patīkami, ja nāk cilvēki, ja redzi, ka tavs darbs, tavs piedāvājums ir vajadzīgs, ja saņemam labus vārdus, tas arī dod enerģiju. Brīvo laiku veltu dejām. Piecus gadus dejoju līnijdejas. Tur es relaksējos un uzkrāju enerģiju nākamajai darba dienai.
Evita: – Es savukārt brīvajā brīdī labprāt klausos mūziku un vienkārši atpūšos.
