No 1.oktobra līdz 31.janvārim atļauts medīt pelēkos un baltos zaķus, bet mednieki speciāli zaķu dzinējmedības nerīko, jo pēdējos gados ir samazinājusies zaķu populācija. Nedaudz vairāk ir pelēko zaķu, kuri visbiežāk sastopami tīrumu krūmājos, bet balto zaķu, kuri mitinās mežu masīvos, ir samērā maz.
Lizuma mežniecības mežzinis Pēteris Drozdovs, kurš arī pats daudzus gadus ir piedalījies medībās, uzskata, ka kolhozu gados, kad sējumu un stādījumu platībās, lai apkarotu nezāles, pielietotas dažādas ķimikālijas, zaķu bijis vēl mazāk nekā šodien. “Tad sekoja periods, kad lauksaimnieki no ķimikālijām atteicās, lai tās atkal sāktu izmantot samērā plaši. Tomēr, manuprāt, šodien zaķu ir nedaudz vairāk, kā bija līdz deviņdesmitajiem gadiem. Agrāk, kad dzinējmedībās mednieki gāja tikai uz zaķiem, bija iespējams labāk novērtēt reālo situāciju, bet tagad mednieki grib uzcelt torni, sēdēt tajā un izvēlēties sev tīkamāko medījumu,” saka P.Drozdovs. Zaķiem ir arī daudz ienaidnieku, piemēram, vanagi, peļu klijāni, lapsas, jenotsuņi, arī stārķi. “Vislabāk par zaķiem var pārliecināties ziemas periodā, kad viņi ierodas apgrauzt ābeles,” piebilst mežzinis.
Ziemeļaustrumu virsmežniecības medību un uguns apsardzības daļas vadītājs Laimonis Kļaviņš domā, ka zaķu skaits ne palielinās, ne arī sarūk. “Varbūt atsevišķās vietās šo dzīvnieku ir nedaudz mazāk, jo mūsu mežos ir daudz plēsēju, piemēram, lūšu un lapsu. Daudz ir arī klejojošo suņu. Vasarā mazos zaķēnus iznīcina stārķi. Tas viss kopā neveicina zaķu skaita pieaugumu,” saka L.Kļaviņš.
Fakti:
Latvijā ir apmēram 20 000 pelēko zaķu un apmēram no
10 000 līdz 15 000 balto zaķu. 1950.gadā Latvijas mežos mitis aptuveni 65 000 zaķu.
