Baltos zaķus un viņu pelēkos pusbrāļus medību saimniecības vadītāji no iecienīto medījumu saraksta izsvītrojuši. Taču Latvijas sugu daudzveidību tie papildina. Iepriekšējā medību sezonā Latvijas mednieki Valsts meža dienesta medību daļai noziņojuši par 58 balto un 246 pelēko zaķu nomedīšanu. Gan mednieki, gan dabas pētnieki uzskata, ka pēdējo 50 gadu laikā zaķu skaits ir būtiski sarucis. Meža dzīvnieku uzskaites dati vēsta, ka pirms 2010. gada sezonas Latvijā bijuši apmēram 24 tūkstoši pelēko zaķu un 11 tūkstoši balto.
Dienesta medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš baltos zaķus raksturo kā senākos šīs teritorijas iemītniekus. “Ja redzat zaķi purvā, tad par visiem 99 procentiem var būt drošs, ka tas ir baltais zaķis,” skaidro J. Ozoliņš. Baltie zaķi mitinās lielo mežu masīvos un tiem piegulošajos purvos, bet vairās no mežmalām un klajām vietām. Teorētiski gan baltais, gan pelēkais zaķis var nodzīvot desmit un pat vairāk gadu. Tomēr praktiski vien retais sasniedz četru piecu gadu vecumu. Jau trīsgadīgu zaķi var uzskatīt par pieaugušu. Taču pirmajā, otrajā dzīves gadā vairumu zaķu apēd plēsēji – lapsas, vilki, lūši, caunas, suņi, ērgļi, vistu vanagi, ūpji, stārķi. Lielu daļu ga-raušu novārdzina un nobeidz parazīti, visbiežāk kokcīdijas un cērmes, kā arī lauksaimniecībā lietotā ķīmija. Daļu uz ceļiem sabrauc automašīnas.
“Baltajiem zaķiem dzīve varbūt ir drusku drošāka, jo mazuļiem vieglāk paglābties no lidojošiem plēsoņām,” spriež J. Ozoliņš. Zaķi lielākoties mazuļus laiž pasaulē divas reizes gadā. Pirmos zaķu bērnus lielā skaitā iznīcina vārnas un kraukļi. Vasaras metienu – baltie stārķi.
Vitauts Gaross, kurš vairāk nekā 50 gadu pētījis meža dzīvi un rūpējies par medību saimniecību, smej, ka visdrošāk zaķiem esot dzīvot kapos. “Mēs, vecie mednieki, tos par kapu zaķiem arī saucam. Kamēr es gāju savam tēvam zaķus dzīt, tas bija 30. gados, sliktas skaitījās tās medības, kurās katram medniekam nebija trāpījies vismaz pa 20 zaķiem. Pats pēdējoreiz zaķa cepeti ēdu pirms pieciem gadiem, bet tas nebija paša šauts. Man laikam pēdējais zaķis patrāpījās pirms 15 gadiem,” stāsta V. Gaross. Viņš zina, ka 30. gadu beigās Latvijā nomedīja ap 300 tūkstošus abu sugu zaķu gadā, pirms 50 gadiem – apmēram 30 tūkstošus. “Tagad vienu otru gadījuma pēc nomedī,” saka V. Gaross. Viņš pats dabā satapies arī ar pelēko un balto zaķu hibrīdiem – bastarda zaķiem. Tiem ziemā spalvas krāsa esot zilganāka un ar vairāk tumšajiem plankumiem kažociņos nekā baltajiem.
Viņaprāt, mednieki par daudz tiecas pēc lielajiem medījumiem, aizmirstot par līdzsvaru dabā un sugu daudzveidību. “Pie pašreizējā plēsēju blīvuma ne tikai zaķi ir apdraudēta suga. Tādi ir arī brieži un stirnas,” viņš uzskata. J. Ozoliņš gan iebilst, ka zaķu populācija ir maza, bet stabila.
