Pārlapojot agrāko gadu avīzes, lasu, ar kādu sajūsmu litenietis Gunārs Ciglis stāsta par dabiskajām Pededzes pļavām, kur no agra pavasara līdz vēlam rudenim zied un smaržo trejdeviņas zālītes, kur šo pļavu appļaušana veicama tikai noteiktā laikā, kā izsmaržot šo dabiskumu ierodas tūristi. Vēl kādā rakstā lizumnietis dalās mīlestībā par to, kā kopā ar ģimeni iestādījis jaunu mežu nākamajām paaudzēm. Prātā nāk viņsaulē aizgājušā galgausnieša Oļģerta Miezīša stāstījums par katru eglīti paša stādītajā jaunaudzē. Ir daudz piemēru, kas liecina par cilvēku saudzīgo attieksmi pret dabu, un tomēr ar katru dienu arvien vairāk lasāma brīdinoša informācija par to, ka zaudējam nozīmīgas dabas vērtības. Sāp sirds par izcirstajām mežu platībām, kas iztālēm līdzinās šā tā piediegtiem ielāpiem uz zaļā dabas mēteļa. Kā pieminekļi tajās tiek atstāti to koku stumbri, kur cirtēji nesaskata sev tīkamu naudas summu. Varbūt tā šķiet tikai man, bet ir sajūta, ka attiecībā pret mežiem kļūstam arvien nežēlīgāki, jo galvenais ir „šie zelta rubuļi, kas valda pasauli”. Saprotu mierinošo norādi, ka mežs ar laiku atjaunojas, ka pāraugušas meža platības ir nekam nederīgas un tamlīdzīgi, tomēr neskaitāmās kailcirtes ir biedējošas vēl jo vairāk tāpēc, ka līdz ar kokiem no tām pazūd arī fauna un flora. Mums ikvie-nam ļoti patīk, ja tiekam slavēti. Patīkams ir apzīmējums, ka Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē. Tikai cik ilgi? Tiek norādīts, ka mazs mežs arī esot mežs, ka Latvija bez kokiem nepaliks, ka galvenais esot cilvēki, nevis koki, tomēr uzskatu, ka ir vajadzīgi kā vieni, tā otri. Iznīcināt ir daudzkārt vieglāk nekā radīt no jauna kā koku, tā cilvēku.
