Ekonomiskā izdevīguma tur nav, vienīgi Latvija iedragātu to, kas globālā konkurencē varētu būt tās trumpis – lauksaimnieciskā produkcija un vide, kas nav saistīta ar ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO), apliecina nozares spēlētāji. Līdzīgi secinājumi ir arī pirms pāris gadiem tapušajā Lauksaimniecības universitātes un Tehniskās universitātes pētījumā – ja Eiropa dotu zaļo gaismu ģenētiski modificētam (ĢM) rapsim, tad Latvijai tā audzēšana radītu zaudējumus. Pētījuma finansētājai Zemkopības ministrijai (ZM) tas gan nav licis mainīt uzņemto ĢMO labvēlīgo kursu – tā ir kūtra uz pētījumu rezultātu došanu un pēcāk aktīva uz apgalvošanu, ka pētījumam trūkstot vispusīguma.
No oficiālā maz jēgas
Latvijas apstākļiem ĢM kukurūzas audzēšana nav saistoša, jo tā padarīta izturīga pret kaitēkli, kas mūsu platuma grādos nav aktuāls. Tomēr pēc kukurūzas varētu nākt rapsis – tas ir visreālākais kandidāts uz otrā ES audzēt atļautā ĢM kultūrauga statusu. Bažas, ka ES nostāja varētu kļūt tikai liberālāka, pieaugušas, kopš Eiropas Komisijas prezidenta krēslā pārvēlēts Žozē Manuels Barrozo. Viņš arī līdz šim nav slēpis savu atbalstu ĢMO ienākšanai ES, un jau patlaban «ģenētiski modificētie produkti ir nolikti vienādās pozīcijās ar pārējiem produktiem», pauž Vides ministrijas parlamentārā sekretāre Žaneta Mikosa. Oficiāli ņemot, Latvija jau pieteikusi striktu nostāju – kad Eiropā tiks lemts par vēl kādu ĢM kultūraugu audzēšanu, visas četras valsts balsis būs pret. Tomēr realitātē ir maz cerību ar šādu balsu skaitu ko ietekmēt. Jūtamāka atdeve varētu būt no reģionu pasludināšanas par ĢMO brīvām zonām. Tādēļ Latvijai laikus jāsaprot, cik liels būs izdevīgums no ĢM audzēšanas, un, ja tāda nav, jāizšķiras par krasāku pieeju, lai nepieļautu to audzēšanu.
Kā mārketinga ieroci
Vissliktākā izvēle Latvijai būtu vidusceļš, jo tāda faktiski nav. “Ja Eiropā ļauj audzēt rapsi un Latvijā kaut viena saimniecība to arī dara, bites iznēsās gēnu pa visu valsti,” skaidro bitenieks un Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes vadītājs Armands Krauze. Pēc viņa aprēķiniem, lauksaimnieki, kas izšķirtos par ĢM audzēšanu, atdevi justu tikai pirmajā brīdī, kad par pāris procentiem augtu ražīgums. Drīz pēc tam sajūsma noplaktu, jo starptautiskajā tirgū par ĢM produkciju maksā mazāk. Arī Zemgales prāvākais lauksaimnieks SIA “Uzvara – Lauks” īpašnieks Arnis Vējš saka, ka nav pat iedziļinājies ĢM rapša audzēšanas iespējās, jo cenas nevarētu būt pievilcīgas. No dažiem “brīviem” reģioniem jēga Latvijā ir tikai patlaban, kamēr rapša audzēšana Eiropas līmenī vēl nav atļauta. Šīs brīvās saliņas strādātu kā mārketinga triks – celtu vietējās produkcijas noietu eksporta tirgos un līdzētu tādiem izstrādājumiem kā, piemēram, “Iecavnieka” rapšu eļļa, rēķina A. Krauze.
ĢMO ieskauta atpūta
Pētījumā par ĢM rapša iespējamo audzēšanu Latvijā parādās kopējais aplēstais zaudējumu apmērs – 16 miljoni latu. Tie ir tikai tiešie zaudējumi pašiem audzētājiem. Papildu četrus miljonus latu pētījuma vadītājs profesors Jānis Vanags noraksta uz “sabiedrības izmaksām”, piemēram, atbildīgu kontroles dienestu radīšanu. Līdz galam nav skaidrs arī, kā tas ietekmētu tūrisma nozari, jo “tūristi psiholoģiski tomēr izvēlēsies valsti, kurā netiek audzētas ģenētiskās modifikācijas”, saka profesors Vanags. Viņa teikto ilustrē lauku sētas Indāni saimniece Signe Ezeriņa: “Ja man savai reklāmai “Lauku romantika, izbaudot zāļu pirtiņu” nāktos pievienot to, ka saimniecību ieskauj ģenētiski modificētu augu lauki, tad būtu “vakars uz ezera”.” Indāni ir viena no Vides Veselības kustības saimniecībām un piedāvā saviem viesiem ekoloģiski tīru ēdienu un atpūtu. Pērn Latvija varēja līksmot par faktu, ka tai ir visstraujākais bioloģisko saimniecību skaita pieaugums ES (ZM gan uzsver, ka tie ir tikai aptuveni 7% no visām saimniecībām). Tūristu acīs tas ir valsts trumpis. Arī asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente Asnāte Ziemele norāda, ka Latvijas buķete ir labs gaiss un samērā maz pārveidota daba. “Lai gan ekotūrisms ir izteikts nišas produkts un masveidā tam būs grūti aiziet, šis ir ejošs nosaukums un šī produkcija tirgū sen jau ir pieprasīta gan kā Latvijas eksports, gan arī vietējā tirgū,” vērtē A.Ziemele.
Izvēles priekšā
Atkārtoti izvaicāti par pētījuma rezultātiem, ZM tos tomēr nosūtīja. Taču ministrijas pārstāve I. Aleksejeva gan piebilda, ka pētījumā “nav apskatīta otra puse – kādi būtu ieguvumi, ja bioloģiskās saimniecības pārstrukturētos un pārietu uz ĢMO audzēšanu”. Tam piekrīt arī bioloģiskie saimniekotāji – vai nu Latvijā zemnieki strādā ar parastajām un bioloģiskajām metodēm, vai arī audzējam ĢMO un abas iepriekšējās aiziet nebūtībā. Vienīgi viņi nav pārliecināti: ja būtu jāizvēlas, vai sabiedrības vairākums nostātos ĢMO pusē.
Ja Latvijā sāktu audzēt ģenētiski modificētu rapsi, tiešie
zaudējumi būtu 16 miljoni latu.
Potenciālie zaudētāji:
parastā rapša audzētāji (60% no zaudējumiem)
biškopji (15%)
bioloģiskie lauksaimnieki (13%)
zemnieku saimniecības, kas nodarbojas ar sēklkopību
lauku tūrisma un veselības rehabilitācijas uzņēmumi laukos
Apdraudētākās vietas: Cēsis, Limbaži, Madona, Aizkraukle, Valka, Preiļi
Avots: Pētījums Ekonomiskais pamatojums brīvo zonu izveidošana no ģenētiski modificēta rapša Latvijā,
prof.J.Vanags, prof.I.Turka
