Kā sēnes aug dažādas padomes un organizācijas, apvienības un sabiedrības. Daļa no tām ir gatavas uzņemties varonīgā Danko lomu, lai lauksaimniekus vestu uz saulaino tāli.
Kā sēnes aug dažādas padomes un organizācijas, apvienības un sabiedrības. Daļa no tām ir gatavas uzņemties varonīgā Danko lomu, lai lauksaimniekus vestu uz saulaino tāli. Tomēr viena lieta ir kabinetos pieņemtie lēmumi, kas ne vienmēr pieņemami tiem, kas dzīvo un strādā tālu no kabinetiem. Centrālajos preses izdevumos lasu, ka graudu pārstrādes uzņēmumi informē par gatavību importēt sešus tūkstošus tonnu pārtikas rudzu. Būtiska piebilde, ka “importētos rudzus varēs iepirkt tikai tie uzņēmumi, kas no kopējā vajadzīgā graudu daudzuma būs iegādājušies vismaz 30 procentu Latvijā audzētu pārtikas rudzu. Arī Gulbenes rajonā sertifikātu, kas ļauj realizēt šķirnes graudaugu un zālāju sēklu, saņēmušas vairākas saimniecības. Fakts ir prieka vērts, tomēr zemnieki domā citādāk.
Kas būs izaudzētā pircēji?
Tā tieši jautā zemnieks Ādams Skangalis no Gulbenes rajona Līgo pagasta, kas savā mūžā dažādus likumus un tikumus pieredzējis. “Būs vairākas saimniecības rajonā, kas audzēs graudaugu sēklu. Jautājums: “Kas to pirks?” Pamatā lauksaimniecība uzskatāma par bankrotējušu nozari, un tie, kas vēl kaut cik turas “virs ūdens”, arī drīzumā nogrims. Cerēt uz valdības atbalstu ir tikpat kā gaidīt mannas putraimus krītam no debesīm,” saka zemnieks. Viņš min piemēru par ūdeni un pienu. “Ja dzeramā ūdens piecu litru pudele veikalā maksā 79 santīmus, bet piena – no 25 līdz 50 santīmiem, tad par zemnieku izdzīvošanu grūti runāt,” saka Ā.Skangalis.
Vai zemnieks ir aborigēns?
Diemžēl šobrīd zemnieki nenosaka lauksaimniecības produkcijas cenu. To diktē produkcijas uzpircēji. Ja par to maksā maz, tad ir saprotams kādas Litenes pagasta zemnieces satraukums, ka, realizējot akciju sabiedrībai “Rankas piens” pirmajai šķirai atbilstošu pienu, kam piena tauku procents ir 4,2, bet olbaltumvielu saturs ir 3,2, viņa saņem tikai sešus santīmus par litru. “Tā vien šķiet, ka tikai produkcijas uzpircējiem ir jāuztur un jāizglīto bērni, jāattīsta uzņēmumi un jāgūst peļņa. Diemžēl zemnieks viņu pulkam nepieder. Viņš ir kā aborigēns, ar ko var izrīkoties pēc patikas un “slaukt” bezgalīgi. Tomēr cilvēka dzīvē nekā bezgalīga nav,” saka Ā.Skangalis.
Vai uzpircējs ir brīnumdaris?
Līgo pagasta zemnieks pierāda, ka produkcijas iepirkšana no ražotāja par zemāku, bet realizēšana par ievērojami augstāku cenu skar ne tikai iedzīvotājus laukos, bet visu sabiedrību. “Ja uzpircēji – ražotāji no zemnieka iepērk bezšķiras pienu par dažiem santīmiem litrā un spēj izgatavot augstākā labuma sviestu, sieru, biezpienu un citus piena produktus, tad esat uzskatāmi par brīnumdariem. Tādā gadījumā sviesta kilogramam vajadzētu maksāt tikai 50 santīmu, bet desām vismaz pusi lētāk,” rēķina Ā.Skangalis Viņš domā, ka peļņai jābūt, tikai saprāta robežās.
Kur lai lieku zemi?
Tas bija īpaša emociju pacēluma laiks, kad visi, kas vēlējās, centās iegūt īpašumā zemi. Aizvien noteiktāk skanēja atzinums, ka lielākā vērtība ir zeme. Šo taisnību nevar noliegt.
Pie lielāka vai mazāka zemes gabala tika gan tādi, kas apzinājās, cik grūts ir zemes kopēja darbs, gan tādi, kas domāja, ka noteikti jābūt kaut kā īpašniekam. Bija arī pusmūža cilvēki, kas toreiz centās nedomāt, ka gadi paņems fizisko spēku, ka aizvien vairāk saruks naudas maka saturs.
Ko darīt šodien? Kur lai liek zemi zemnieki – pensionāri, kas 1989.gadā vēl nebija sasnieguši pensijas vecumu? Nevienam zemi nevajag. Jaunatne no laukiem bēg ar bēgšanu kā velns no krusta. Šādu rīcību nosodīt nevar. Pareizi viņi dara, jo laukos normāli izdzīvot nav iespējams. Zemi iznomāt un pārdot kļūst arvien grūtāk. Saprotu, ka arī valstij to nevajag. Cik ilgi man maksāt no pensijas nodokli par zemi un raudzīties, kā lauki aizaug ar krūmiem? Ko man var ieteikt vienmēr kompetentie valsts varas pārstāvji,” jautā Ā.Skangalis.
Vai beidzot Līgo pagasta zemnieks, kas, būdams pensijā, vēlas apsaimniekot zemi, un viņam līdzīgie saņems atbildi?
