Jo vecāks cilvēks kļūst, jo biežāk sāk domāt par savām mūža mājām. Es pagaidām vēl savam zārkam naudu nekrāju, bet jau esmu sācis pārdomāt, kurai no vietējām apbedīšanas firmām uzticēt manas bēres. Izvērtēt nav viegli starp “lēti” un “cilvēka cienīgi”.
Pagaidām es vēroju firmu darbu. Krīzes laikā mani ik pārnedēļas aicina pavadīt pēdējā gaitā atkal kādu aizgājēju. Kā sacīt jāsaka, pārstāvu paaudzi, kuru valdības politika dzīšus dzen uz mūža mājām. Cik tad ilgi pretosies? Un tā bēru apmeklēšana arī manu optimismu nevairo. Redzu kā strādā kaprači. Es jums teikšu – arvien ātrāk un ātrāk. Pat esmu sācis uzņemt laiku (uz bērēm eju ar hronometru). Jaunākais rekords bija – kapa aizbēršana trīs minūtēs un piecās sekundēs. Fantastika! Es nebūtu ticējis savām acīm, bet laikrādim jātic! Kamēr radi un draugi kā melni kraukļi bija satupuši kapa malā, firmas darbinieki strādāja kā termīti. Neprecīzs salīdzinājums. Kā zibeņzeļļi viņi aši rīkojās ar lāpstām. Kā tādi pārcilvēki, kā roboti. Padomājiet, kas tā ir par meistarību, kas par mežonīgu tempu naudas pelnīšanas mašinērijā! Un nekas viņiem netraucē – ne lietus, ne vējš.
Kad puiši bija pabeiguši savu melno darbu, es apvaicājos, vai viņiem tajā dienā ir daudz klientu jau bijis un vai vēl būs. Kā tad! Šie skrienot no vienām bērēm uz otrām. Visu laiku esot krekls pie muguras pielipis. Tincināju, vai šiem varbūt ir kādi īpaši “firmas noslēpumi”, kas palīdz strādāt, piemēram, burvju lāpstas un tā tālāk. Šie atbildēja, ka viņus darbam mobilizē tikai un vienīgi konkurence un vēlme nopelnīt. Krīzes sākumā šitais darbiņš vispār esot bijis kā īsta zelta bedre. Bet tad līdzās vecajām apbedīšanas firmām savairojušās jaunas. Nopelnīt kļuvis arvien grūtāk. Sākusies cīņa, uzpērkot cilvēkus, kas var nekavējoties paziņot par katru mirušo. Tālāk sekojis cenu dempings. Šādos apstākļos esot jāstrādā sevišķi ātri. Lētas bēres atmaksājoties sarīkot tikai tad, ja to ir daudz un katru dienu.
Ziniet, es laikam negribu lētas bēres. Es gribu… Pats sev kapu izrakt! Lai tikai pēc tam mani tur ar godu ieliek un lēnām aizber ar zemi. Lai to dara radi un draugi paši. Lai viņi ir tie, kas lēni, bez steigas, mierīgi un ar mīlestību mani atdod zemes klēpim… Lai runas pie kapa ir ilgas un sirsnīgas, lai visi pavadītāji kopā uzdzied, saskandina… Lai mani apglabā kā cilvēku, nevis kā valsts budžeta liekēdi – pensionāru. Vai tas ir par daudz gribēts un lūgts?
