Guntaru Eniku, kurš pavisam drīz svinēs 50 gadu jubileju, novada cilvēki joprojām uzskata par Gulbenes televīzijas seju un īpašnieku, kaut pašas televīzijas vairs nav jau pusotru gadu. Viņš ir vietējās sabiedrības autoritāte. Pašvaldību vēlēšanu gaidās daudzi atkal piemin “11.kanālu” un izsaka nožēlu, ka novadā nav saglabāta Gulbenes televīzija, kura līdz tam darbojusies 18 gadus. Ko šodien priekšvēlēšanu gaisotnē dara, kā dzīvo un ko domā G.Eniks, par to “Dzirksteles” intervija ar viņu pašu.
– Vai ilgojies pēc žurnālistikas?
– Pagaidām vēl ne. Pašlaik esmu malā no tā visa – strādāju savā privātīpašumā, mazliet kā kormeistars palīdzu novada valsts ģimnāzijas dziedātājiem, iespēju robežās kopā ar dzīvesbiedri Rūtu arī braucam paceļot pa pasauli. Joprojām vēl gribu atpūsties no būšanas cilvēkos, no sabiedrisko procesu aktīvas vērošanas, atspoguļošanas un komentēšanas. Es aizvadīto gadu laikā ļoti noguru, esot visu laiku lietas kursā par notikumiem, procesiem, iesaistoties un zinot vairāk par to, ko vietējā televīzijā publiski rādījām un teicām. Gulbenes televīzija, protams, varēja pastāvēt joprojām, tikai citādā formā, ieejot ar savu raidlaiku Vidzemes televīzijas ētera laikā, kā to, piemēram, dara mūsu kolēģi Smiltenē. Taču Gulbenes novada dome nebija ieinteresēta to atbalstīt. Pats par sevi runā fakts, ka tuvākajiem Smiltenes kolēģiem viņu pašvaldība nodrosināja sešreiz lielāku finansējumu nekā mūsējā Gulbenes televīzijai. Un tomēr finansējuma jautājums nebija galvenais iemesls, kāpēc ir noticis tā, kā ir noticis. Manī bija rutīna, un man to vairs negribējās darīt. Beigt pastāvēt – tas bija ilgi sevī pārdomāts un vienlaikus spontāns lēmums. Diktore Ineta Ivašenko atnāca uz darbu, un es pateicu, ka raidījums, ko tūlīt montēsim, būs pēdējais. Pielikām punktu. Kaut todien tikai dažas stundas pirms tam vēl filmēju pēdējo sižetu, tikos ar novada domes cilvēkiem un nevienam pat prātā neienāca, ka viss ir galā. Pulksten 23.00, kad izslēdzu raidītāju, sajūta bija īpatnēja. Palaikam cilvēki joprojām uzrunā mani, vaicā, vai vietējā televīzija atsāks darbu. Pagaidām jūtos labi, esot projām no žurnālistikas vides. Neko nenožēloju. Es neesmu prostitūta, ka man būtu visiem jāizpatīk. Tagad jūtos labi.
– Pirms vēlēšanām atkal atceramies vietējos skandālus. Ko teiksi?
– Joprojām nav īsti skaidrs, kas bija vai nebija noticis Gulbenes kultūras centra renovācijas laikā. Par kādām summām ir runa? Vai tiešām tikai par tiem 7000 latiem? Ja var kaut ko pierādīt, dokumenti jāliek uz galda un sabiedrībai jāskaidro. Bet nekā tāda nav. Par Gulbenes slimnīcu ir cits stāsts. Protams, gribēja, kā labāk. Atceros, toreiz mirdzošām acīm man kāds atbildīgs cilvēks sacīja, ka ne tikai Balvi, arī Alūksne grib nākt vienā apvienībā ar Gulbeni, bet mēs Alūksni neņemsim, “trīslaulību” netaisīsim. Kā šodien iet Alūksnei? Šķiet, ka labāk nekā mums. Taču vairs kritizēt notikušo negribu. No malas to darīt ir viegli.
Man bija piedāvājumi startēt gaidāmajās vēlēšanās divu vadošo partiju deputātu kandidātu sarakstos. Teicu: “Nē.” Kāpēc? Laikam apzinos, ko tas no cilvēka prasa. Deputāts kalpo iedzīvotājiem, sabiedrībai. Es pašlaik tam vēl neesmu gatavs. Nevēlos iet šajā virtuvē. Un ja es pats neeju vēlēšanu sarakstā, manuprāt, es drīkstu izteikt tikai savu viedokli, taču man nav tiesību “nolikt kādu pie zemes”. Ej pats un pierādi! Taču es to nedaru.
– Priekšvēlēšanu diskusijas ir galā. Kā vērtē, vai informācijas bija pietiekami?
– Priekšstats par cilvēkiem, kuri kandidē vēlēšanās, neveidojas pēdējā brīdī, bet gan gadu gaitā. Vairs nav būtiski, ko viņi publiski ir pateikuši divās pēdējās nedēļās, kurš labāk, kurš sliktāk izskatījies. Vidzemes televīzijā, nejauši pārslēdzot kanālus, trāpīju uz Gulbenes novada priekšvēlēšanu debatēm un, protams, noskatījos šā raidījuma beigas, jo tajā piedalījās gulbenieši. Kāds priekšstats man radās pēc redzētā? Jāsaka, vienā vārdā – nekāds. Es neko neguvu. Lēts populisms. Taču tā ir šo norišu sastāvdaļa. Nākamajā rītā pēc vēlēšanām būs politiskās paģiras, dzīve būs jāsāk no jauna. Un tad būs īstā runāšana, īstās spēlītes, redzot tos, kuriem jaunajā novada domē kopā būs jāstrādā. Tieši tad viss sāksies. Vēlāk darbi parādīs, kurš ir un kurš nav savā vietā. Un mums, vēlētājiem, šie darbi nākamos četrus gadus būs jāskatās un jāvērtē. Un ar šo cilvēku lēmumiem mums visiem būs jārēķinās.
– Visaktīvāk Gulbenes novada vēlētāji šoreiz, šķiet, diskutē internetā.
– Ne šajā, ne citā sakarā nekad neesmu internetā uzrakstījis nevienu komentāru. Ne jau tāpēc, ka apzinos – mans komentārs nepieliks punktu. Es būtu ar mieru aci pret aci neslēpjoties pateikt, ko domāju. Protams, internetā palasu novada ziņas un to, ko anonīmi raksta komentētāji. Nu… Aiz segvārdiem – zems izglītības un intelekta līmenis!
– Uz vēlēšanām taču iesi?
– Tā nekad nav bijis, ka es neietu. Protams, iešu. Un jau iepriekš esmu sapratis, par ko balsošu. Man nav bijis lielu šaubu. Noteicošās tomēr ir personālijas un viņu veiktie darbi, nevis partiju nosaukumi vai priekšvēlēšanu programmas, jo tajās var lasīt maz jauna. Pat rodas sajūta, ka ar tādām pašām programmām daži jau ir startējuši arī vēlēšanās pirms četriem gadiem. Es savā izvēlētajā kandidātu sarakstā kādiem pieciem cilvēkiem noteikti pārvilkšu treknu svītru, jo uzskatu, ka viņiem novada domē nav jānonāk. Svītrošana nenozīmē personīgu atriebību. Domāju, ka ne no vienas partijas par deputātiem nekļūs vairāk par pieciem vai sešiem cilvēkiem. Es kā vēlētājs priecātos, ja domē nebūtu pārstāvēts vairāk par trim vai četrām partijām. Tomēr mazāks tirgus.
Tiem, kuri neies balsot, nevajadzētu aizrauties ar kritizēšanu. Jā, daļa vēlētāju ir ārzemēs, tomēr tā nav tik ļoti liela daļa. Aizbraukušajiem neko nevaram pārmest. Katram ir sava izvēle. Citi man ir jautājuši padomu, kā un par ko balsot. Es esmu savu viedokli pateicis, taču katrs izlemj pats, kam atdot savu balsi. Es nekad neesmu slēpis savu izvēli.
Domāju, ka balsot Gulbenes novadā šoreiz aizies mazāk nekā puse vēlētāju. Jāņem vērā, ka cilvēki ir noguruši no politikas. Dziesmotās revolūcijas laikā visi bija par dzīvi brīvā Latvijā kaut vai vīzēs un pastalās. Tagad daļa vēlētāju joprojam ir pastalās, bet citi ne, sabiedrība nav vairs tik saliedēta kā agrāk. Tomēr daudzi paši ir vainīgi, ka viņi nav izkāpuši no pastalām. Ir jāstrādā un mazāk jāčīkst.
Ja es kļūdos un Gulbenes novada domes vēlēšanās nobalsos vairāk cilvēku, nekā es prognozēju, par to tikai priecāšos.
– Kā uzskati – mūsu novads ir liels vai mazs?
– Viss ir atkarīgs no konteksta. Ja skatāmies globāli, tad jāsecina, ka Gulbenes novads ir pavisam mazs! Salīdzinājumam paņemsim vienu nelielu provinci Ķīnā. Tur dzīvo seši miljoni cilvēku! Un, kad mēs ar Rūtu ceļojuma laikā Ķīnas provinces iedzīvotājiem stāstījām, ka mūsu valstī dzīvo divi miljoni cilvēku, viņi nesaprata. Taču arī mums ir savi plusi. Ja reķinām pēc iedzīvotāju blīvuma uz kvadrātkilometru, Latvijā ir daudz zemes. Daudzi apzinās šo vērtību, ir apsveicami, ka vietējie turas pie zemes, nepārdod. Ir prieks, ka lielie zemnieki pērk zemi un apstrādā to. Taču daudzi to arī nekopj, jo nav spēka, nav naudas. Es ceru, ka ar katru gadu mums būs mazāk aizaugušu zemes platību – vai nu būs mežs, vai apstrādāti lauki. Es savus dažus hektārus esmu sakopis. Esmu daudz ceļojis, redzējis pasauli, bijis vairāk nekā 50 valstīs. Nekad man nav gribējies kādā no tām palikt pavisam. Lai mēs sasniegtu vecās Eiropas līmeni, es vēlreiz teikšu – mums mazāk jāčīkst un vairāk jāstrādā. Valdības nāk un iet, bet mēs paliekam.
Savā ziņā paši esam vainīgi, ka dzīvojam tā, kā dzīvojam. Par maz redzam ap sevi pozitīvo. Tikai slikto vien! Attīstības ziņā aiz Latvijas ir aptuveni 150 pasaules valstis. Bet mums priekšā arī ir 50 valstis. Mums vēl ir, kur tiekties. Es esmu bijis valstīs, kur patiešām ir smagi apstākļi un, ja dienā izdodas nopelnīt divus dolārus (un sadzīve un izmaksas nebūt nav lētas), cilvēki ikdienā smaida un prot būt laimīgi. Ir ko pamācīties.
