Kādā rītā radio Ufo un Fredis jokojās, kāpēc mēdz būt tā, ka cilvēki izdara pašnāvību nelaimīgas mīlestības dēļ, bet to nedara, ja zupa ir negaršīga vai bikses cauras.
Kādā rītā radio Ufo un Fredis jokojās, kāpēc mēdz būt tā, ka cilvēki izdara pašnāvību nelaimīgas mīlestības dēļ, bet to nedara, ja zupa ir negaršīga vai bikses cauras. Gana iespaidīgs salīdzinājums par to, kas dzīvē ir vairāk un kas mazāk svarīgs. Daudzi mēdz apgalvot un ir pārliecinājušies, ka fiziskas sāpes ir daudz vieglāk pārdzīvot nekā sirdssāpes. Ar laiku sadzīst visas rētas, un laiks ir labākais līdzeklis dažādu brūču ārstēšanai. Cilvēkam, kurš vairāk pārdzīvojis garīgi – zaudējis tuvu cilvēku, mēnešiem ilgi gulējis slimības gultā vai vismaz 30 dienas izjutis, cik salda var būt parastas maizes šķēle, nekad nemēģinās mušu pārtaisīt par ziloni, proti, kašķēties par sīkumiem un tos pārvērst par lielu traģēdiju.
Dažkārt nokaitina citu cilvēku sīkumainība un aprobežotība. Neko nevar darīt, ka avīžnieku darbs ir publisks. Protams, ka šajā darbā nedrīkstētu kļūdīties, taču kam gan negadās. Ir jāmāk un vajag arī atvainoties, jāprot uzklausīt citus un iedziļināties, ar prātu analītiski analizēt notiekošo un nepieciešamības gadījumā arī palīdzēt. Un tas nav būtiski tikai šajā darbā. No cilvēcīgā viedokļa to vajadzētu prast (vai vismaz vēlēties!) ikvienam. Taču visgrūtāk laikam ir pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Iespējams, ka tā ir spilgta padomju laika īpatnība – izdarīt visu pareizi un perfekti, lai tikai kāds nepadomā ko sliktu un neskatās nosodoši.
Grūti šodien ir dzīvot tiem, kas nespēj tikt laukā no pareizajiem rāmjiem, būt brīvi un atraisīti. Adaptācija šābrīža reālajā pasaulē un prasības dažiem mēdz būt tik mokošas, ka viņi labāk izvēlas dzīvot pa vecam. Tas nav vienkārši, taču mīt ierasto taciņu vienmēr ir vieglāk, nekā lauzties pa akmeņainu ceļu, nezinot, cik šķēršļu tajā vēl būs jāpārvar. Vai tad sūdzēšanās par otru cilvēku neliecina, ka pašam pietiek kļūdu, taču vieglāk ir saredzēt tās citos un nosodīt. Ko parasti dara cilvēks, ja kāds izdarījis viņam ko sliktu? Protams, ka labākajā gadījumā otru nolamā, nozākājot pēdējiem vārdiem, un lādās, lai viņam notiek vēl kas briesmīgāks, bet pretējā – sāk kalt atriebības plānus. Un, nedod Dievs, tos vēl arī īsteno.
Neticu, ka vairums latviešu kādreiz iemācīsies priecāties par otra veiksmi, nepukosies, ka kaimiņam ir “biezāka” mašīna, un dusmās nešņāks, kāpēc kolēģei, nevis pašai, kažoku uzdāvinājis vīrs. Neticu, ka biežāk ikdienā skanēs pateicības vārdi un laba vēlējumi nekā dusmās paustas nievas, sašutums un nopēlums. Neticu arī tam, ka daļai mūsdienu jaunās paaudzes primārās nebūs mantiskās, bet garīgās vērtības. Laikam tas ir bezgala grūti – kārtējā ēdienreizē gūt baudu, “neēdot” otru. Bet varbūt vienkārši nākotnes vīzijās visvairāk saredzu, kā virsroku ņems pesimisms.
