Klausoties draudzenes stāstīto par viņas trīs gadus veco radubērnu, kam vecāki atļauj pavadīt laiku pie datora gan dienā, gan naktī (pat līdz pulksten 3.00!), pārņem izbrīns. Vecākiem liekoties, ka tādā veidā viņu mazulis dienās kļūs…Es…
Es savu bērnība saistu ar dauzīšanos, sasistiem ceļgaliem, par kuriem nebija laika pārdzīvot, jo atkal jau bija jāskrien tālāk kopā ar draugiem. Ārā pavadīju katru dienu daudzas stundas. Istabā atgriezos nelabprāt. Kopā ar draugiem mēs priecājāmies, smējāmies, raudājām. Mājās vecākiem mani bija ar vilkšanu jāvelk.
Taču mana draudzene neko par radinieku mazo datorģēniju nenojauta, kad šī ģimene atbrauca paciemoties viņas mājās. Draudzenei viesu uzņemšana bija jāapvieno ar studiju darba rakstīšanu un nosūtīšanu, izmantojot datoru un internetu. Bet kas tev deva! 3 gadus vecais mazulis okupēja datoru un nevienu vairs nelaida tam klāt, jo pats ir pieradis augu dienu pavadīt globālajā tīmeklī. Gluži kā pieaudzis cilvēks!
Atzīšos, ka arī man, protams, ir raksturīga datoratkarība, taču, par laimi, ar to sāku “slimot” krietni vēlāk. Ir bijuši brīži, kad mājās zudusi elektrība uz pāris stundām un tikmēr nevarēju ielūkoties sociālajos portālos un savā e-pastā. Likās, ka dzīve ir apstājusies! Bet tūlīt pat jau arī sāku apdomāties, saprazdama, cik absurdi tas viss ir. Priecājos, ka neesmu zaudējusi prasmi veidot un uzturēt attiecības ar cilvēkiem reālajā dzīvē un vēlos tikties ar draugiem, vienaudžiem aci pret aci. Tādiem brīžiem ir pavisam cita burvība! Es ļoti ceru, ka mēs nekad nezaudēsim šīs vērtības un tiksimies arī šajā, nevis tikai virtuālajā realitātē.
