Vakarrīt strebju rīta kafiju virtuvē un tā pavirši ielūru logā, gribēdams pamielot acis ap kādu nejaušu garāmejošu “stirniņu” pavasarīgā noformējumā, jo kā nekā dzīvoju uz nozīmīgas miesta ielas. Liels ir mans pārsteigums, ieraugot īsto! Un ne vienu vien! Viena, divas, trīs… Paberžu acis, domādams, ka man rādās. Nudien, stirnas nevis suņi, kā ierasts, šķērso ielu kāsī (automašīnas spiestas piebremzēt!) un klaiņo manas daudzdzīvokļu mājas pagalmā!
Ar to vēl par maz. Viena no šīm ietaurējas spiedzīgā balsī, it kā bukus saukdama. Kafija man vairs nav prātā. Tveru pēc telefona, lai zvanītu policijai, jo šitāda nekārtība nav pieļaujama. Raugi, varbūt stirnām ir tikai auru laiki, bet ja nu šīs trakas? Ja nu sāks uzbrukt un kost cilvēkiem? Taču mobilais tālrunis man izslīd no nagiem un iekrīt kafijā (ak, skāde!), ieraugot, kā kaimiņiene brien pa sniegu pretī stirnām un šīs teciņus traucas viņai klāt, ļipas tirinādamas un baltos dibenus gorīdamas. Kā suņi, nudien!
Smukajai kaimiņienei rokās ir kule, un viņa no tās kaut ko ķeksē ārā, laikam kartupeļu mizas, un baro lopus, kā saka, no rokas. Mute man paveras… Bet ne uz ilgu laiku. Šis ir īstais brīdis, lai sakontaktētos ar kaimiņmeitieti, kurai vēl pensija aiz kalniem (bet darba arī nav), ne tā kā man (toties saņemu pensiju)! Ja izdosies… Tad štrunts par lopiem! Auju kājas un vicoju laukā, būdams gatavs piedalīties stirnu piejaucēšanā. Ziniet, esmu elastīgs, man nav raksturīga iesīkstējusi turēšanās pie principiem.
“Es tā samulsu, ieraugot pulku smuku stirniņu savā pagalmā,” luncinādmies uzrunāju kaimiņieni, bet šī man pat labdienas pretī nepadod! Lepna! Nekas cits neatliek kā steidzami mainīt toni. “Kaimiņien, vai vedīsi šās mājas?” stingrā balsī noskaldu un turpinu vēl bargāk, “šitā tās lietas neies, cienītā, laidiet mājās, tur arī barojiet un pastaigā vediet saitē un ar uzpurni, kā arī savāciet viņu ekskrementus! Vai arī izbeidziet šito piebarošanu. Citādi sūdzēšos…”
Apraujos pusvārdā, jo kaimiņiene paskatās manī tādām Bembija acīm… Esmu spiests, atkal mainīt taktiku.
“Ziniet, kaimiņien, stirnām šeit atrasties ir bīstami. Viņas tomēr ir meža dzīvnieki. Ar labu jums iesaku pārtraukt stirnu piebarošanu, jo tas pie laba gala nevedīs,” jau pavisam intīmi lūdzos es.
Ieturot Vijas Artmanes cienīgu pauzi, kaimiņiene izdveš: “Paldies par sapratni!”
Un sākas mūsu lietišķā saruna par to, ka dibināsim stirnu draugu klubu, iesim ar savu projektu uz pašvaldību. Miestā vajag veidot stirnu patversmi bargajiem ziemas mēnešiem! Tas varētu būt iežogots pastaigu laukums – kā suņiem. Ar apsardzi, ar videonovērošanu. Ar barotavu. Ar urnām ekskrementu savākšanai.
Tā pļāpādami, abi ar kaimiņieni stirnas aizdzenam līdz parka malai, uzsvilpjam, un šīs aizmūk biezoknī. Es tālāk dodos līdzi jaunajai draudzenei uz viņas dzīvokli. Projektu rakstīt. Nav tiesa, ka gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ… Gadiem nav nekādas vainas, ja vien esi maksātspējīgs!
