Nevienam tas, protams, nav nekāds jaunums, ka mūsu valstī veco ļaužu īpatsvars pieaug. Un kāpēc gan lai tā nenotiktu? Tas ir tikai likumsakarīgi, jo dzimstība ir maza, savukārt ļaudis spēka gados dodas darbā prom no savas dzimtenes.
Vecums, šķiet, ir viens no sarežģītākajiem dzīves posmiem. Sāpīgi noraudzīties uz tiem sirmgalvjiem, kuriem diemžēl nav neviena tuvinieka, kurš vēlētos parūpēties un uzņemties atbildību par viņu. Labi, ja ir kāds izpalīdzīgs kaimiņš vai labs draugs, kuram nav vienalga un, galvenais, kuram rūp, kā sirmgalvis dzīvo un kas ar viņu notiek.
Kamēr esam spēka gados, reti kurš no mums aizdomājas, ka katram pienāk vecums. Un vecums pienāk visiem neatkarīgi no sociālā stāvokļa sabiedrībā vai ieņemamā amata. Protams, sabiedrībai labāk patīk šādus vientuļus un ne tikai vientuļus vecos ļaudis aizvest uz kādu aprūpes namu vai vienkārši īpaši nelikties zinis. Tikai ir viens liels “bet” – kaut arī sirmgalvis ir atkarīgs no citiem un pats daudz ko saviem spēkiem ikdienas solī vairs nespēj paveikt, viņš vēlas dzīvot savā mājā tik ilgi, cik vien iespējams. Vai tā ir ietiepība? Nē, drīzāk – nepieciešamība būt savā vietā.
Citās valstīs cilvēkiem vecumā un viņu vajadzībām veltī daudz laika un viņu labā strādā veseli institūti, bet tas ir citās valstīs, nevis pie mums…
Ir patiešām skumji noskatīties, cik zems mūsu valstī ir veco ļaužu iztikšanas līmenis. Un pie tā visa vēl no tām pašām mazajām pensijām viņiem pacentās daļu atņemt. Tā ir veselam saprātam neaptverama rīcība.
