Šodien neviens nevar īsti zināt, kas kam pieder. Nekur vairs neder senais teiciens, ka vienam patīk māte, citam meita, trešajam – kleita. Šodien varbūt tās visas ir trīnes, kam viens radītājs.
Piemēram, kā lai zina, vai “Selgas” cepumi cepti šepat un no mūsu pašu audzētajiem kviešiem? Vai “Rīgas piensaimnieka” pakās ir Latvijas brūnaļu piens? Piemēram, tā pati “Lāse”. Nudien negaršo pēc mūsu govju slaukuma, ja neskābst itin nemaz. “Laimas” šokolāde skaidrs, ka nav no vietējām izejvielām ražota, bet arī pati “Laima” vairs tā kā nav vietējā zeltene. Vai Latvijā skābētajos kāpostos nejūtam Polijas smaku?
Jūs teiksiet – nu un tad! Tāpat varam iepirkties tikai pa lēto. Tāpēc nav te ko sprēgāt. Bet reizēm tā gribas kaut ko latvisku, kaut ko godīgu, tādu, kam var droši piešķirt zaļo karotīti. Bet…
Arī pašos tehnoloģiskajos procesos esam tā eiropizējušies, ka bez konservantiem vairs neprotam dzīvot. Tagad pārtikas veikalu plauktos gozējas oranžie “Kārumi” – glazētie biezpiena sieriņi, krēmi, pieni un kefīri. Ņammm. Bet vai varam ticēt šīs produkcijas šķietamajam latviskumam? Varbūt tā ir tikai mana paranoja. Varbūt.
Bet reizēm daža no manām aizdomā apstiprinās. Uzpeld informācija. Piemēram, ka Kalveišu dzimta tīko pēc zivju audzēšanas, bet Šloseri caur savas meitas uzņēmumiem – pēc Ceļu satiksmes direkcijas un ceļu remontētājiem, piemēram, Smiltenē. Krīzes laikā gluži kā pagājušā gadsimta 90. gados katrs pūlas cik var, lai kaut ko noprihvatizētu. Grābj, kas var, un glābjas, kas var! Tie ir divi aktuālie saukļi krīzes laikā. Man negribas pieslieties nevienam no tiem.
