Es nezinu, kas ir tas cilvēks, kurš ir spējīgs absolūti visu sagraut. Varbūt es kaut ko neizprotu, bet viss ir padarīts par kaut ko nebaudāmu. Pasakiet, vai tad uz vienu otru dziedātāju ir iespējams skatīties, kad viņš uzstājas? Viņa vieta ir citur, nevis uz lielās skatuves, pie tam kopā ar cienījamo maestro Raimondu Paulu.
Man nav saprotami, kurš ir devis tiesības pārtaisīt labi zināmas, skaistas dziesmas pa savam tā, lai tās nebūtu baudāmas, piemēram, seno un visiem zināmo dziesmu “Dažu skaistu ziedu”. Par to būtu jāsoda.
Pulksten sešos no rīta, pēc tam, kad Latvijas Radio ir nospēlējis valsts himnu, sāk skanēt dziesmas, kurās kāds aizsmakušā balsī vismaz 27 reizes atkārto vienus un to pašus vārdus “aizpeld puķīte pa dambi” vai arī “šodien ārā saulains laiks, nezin, kāds būs vakarā, kāds būs rītu”. Ja nevar izrunāt vairāk vārdu, tad labāk lai taisa muti ciet! Arī tad, ja nav ritma mašīnas un fonogrammas, neko nevar nospēlēt un pat nodziedāt. Pasaki muzikantam, lai atkārto dziesmas pēdējās četras taktis, bet viņš to nevar, jo viss ierakstīts diskā. Domāju, ka mūžīgi jau tas tā nebūs.
Mani vecāki pagājušā gadsimta sākumā arī stāstīja, kā visi dejojuši amerikānisko čarlstonu un citas dejas, bet arī šī mode ātri pārgāja. Palika tradicionālas vērtības. Man ir bijusi iespēja būt vairākās kāzās. Dusmojos redzot, ka jaunais pāris nevar nevienu valša soli izdejot, bet kāzu muzikanti, savukārt, valsi nospēlēt.
Agrāk arī uz balli cilvēki nāca uzposušies, bet tagad jaunie – kas mugurā, ar to uz balli. Kājās kedas, paši salīkuši, kūkumus uzmetuši. Lai man piedod, bet agrākajos laikos kultūras pasākumiem bija ļoti liela vērtība. Arī cilvēki pret katru pasākumu izturējās kā pret vērtību.
Mums kultūras iestādēs bieži vien viss notiek tikai pa pustumsu. Mūzika dārd, krāsainas ugunis šaudās un, ja vēl tā vērīgāk ieskatās dejotājos, daudz ir tādu, kas vispār nejēdz, kas ir dejot. Lai kāda mūzika skanētu, visos ritmos staigā vienādi. Kad es vēl biju jauns, tad mēdza teikt, ka prožektors neder divās vietās – deju zālē un guļamistabā.
Līdz ar vecās paaudzes aiziešanu viņsaulē aiziet arī daudz kas labs. Nu, paraugieties paši! Iet jauns cilvēks pa ielu. Mugurā virsjaka trīs izmērus par lielu, rokas līdz ceļgaliem iebāztas kabatās, cepure uz acīm, pats salīcis, nekādas stalta puiša stājas. Vēl pamatīgi uzpīpē. Viss. Lai mēs varētu runāt par kultūru arī cilvēka ārienē, tad ir jāsāk ar formas tērpu ieviešanu skolās. Cilvēks, kurš ģērbies formas tērpā vai uzvalkā, arī iekšēji neatļausies uzvesties nepiedienīgi.
Kāpēc skolās ir atļauta jauniešu “smērēšanās”? Izkrāsojušās jaunietes, pirkstos sazin vien cik gredzenu, riņķi degunā un citviet sejā. Par visu ir padomāts, tikai ne par mācībām, bet vai mums ir vajadzīga neizglītota tauta?
