Latviešiem Lielā diena personificējas kā liela sieva – Māra -, kurai ir vairākas meitas: Anna, Maija, Grieta un Mārğieta (Mārieta). Tas saskan ar Lieldienu svinamo dienu skaitu. Garajā gadā senāk Lieldienas svētīja četras dienas. Šoreiz Lieldienas svētījamas tikai trīs dienas, jo ir īsais gads. Valsts noteiktajā kalendārā iezīmētās sarkanajās dienas ir piektdien, svētdien un pirmdiena. Ko tajās sadarīt? Domāt!
Ir taču jau jūtams, ka dabā un sabiedrībā gaiss ir kļuvis tīrāks. Ir lielāka skaidrība. Kāds teiks: “Kam man tā skaidrība, ja nav darba, ja sirdi iztukšojis un maku nospiež parādu slogs?”
Lieldienu estētika ir sevis apzināšanās starp gaismu un tumsu, dienu un nakti. Gaišā kļūst vairāk. Nakts ir gaismas ietvarā. Diena kļuvusi ilgāka par nakti! Tāda pasaules kārtība ir ierasta. Taču šodien bieži vien liekas, ka zudusi robeža starp dienu un nakti. Tie vairs nav divi pretstati. Šodien domāšana, sajūtas daudziem sniedzas pāri tradīciju ietvariem.
Realitāte, kurā dzīvojam, kļūst pielīdzināma popkultūrai ar tās globalizāciju, kas no vienas puses paplašina priekšstatus, bet no otras puses – samulsina prātus un saduļķo ierasto kārtību. Tumsa sāk šķist gaišāka. Pat var likties, ka tumsa ir īstā gaisma, tikai – bezformīga un baisa. Mēs sakām: tāda ir dzīve. Un ar to domājam: dzīve ir elle. Tajā zaudējam pašpaļāvību, pašcieņu, pašvērtību.
Cilvēks sev jautā: kas gan es esmu bez naudas, bez komforta, bez karjeras? Un kas es esmu ar to visu? Cilvēks jūtas lieks, nevajadzīgs, atstumts kā pārticībā, tā trūkumā. Krīzes laikā mēs iemācāmies dzīvot pastāvīgā stresā, bailēs par jau zaudētajām materiālajām un garīgajām vērtībām un esam neziņā par rītdienu un pat par šodienu.
Kur ir izeja? Cienīt un mīlēt dzīvo sevī, citos, dabā, pasaulē. Dzīvais tiecas uz gaismu. Sajutīsim to! Mums vēl būs iespēju dzīvot dzīvu dzīvi.
