Parīze

Pēc interesantas stopēšanas
sacīkstes, par ko mans ceļojuma biedrs Jānis aprakstījis savā blogā
(http://bit.ly/TQ7xgn), nokļuvām Parīzē
piektdienas vēlā vakarā. Ar 9 stundu garu stopēšanu, 15km gājienu
un visbeidzot saplīsušiem pārgājienu zābakiem un vispārēju vēlmi
iekrist gultā un nodoties saldam miegam. Plāns bija skaidrs –
nedēļu pavadīt Parīzē un valdzināt sevi ar visiem tūristu cienīgiem
pienākumiem – arhitektūru, mākslu un ēdienu.

Jāsāk ar to, ka Parīze nav vienkārši
izprotama. Ir mirkļi, kad sirds vēlas atzīt, jā, šī ir skaistākā
pilsēta Eiropā, bet vēl biežāk rodas vēlme saraukt degunu un teikt:
“Nē, paldies. Te viss ir komerciāls un
nebaudāms”. Bet atbilde ir tajā, ka katram individuāli
jāiemācās sadzīvot ar tūristu pūļiem un pilsētas vēlmi nopelnīt
naudu. Ir jāatrod kaut kas tāds, kas uzrunā visvairāk, un pie tā
arī jāpieturās, izslēdzot no apziņas visu citu, kas šķiet
traucējošs. Izvēloties šādu taktiku, esmu atradusi patikšanu šajā
lielpilsētā, jo par savām prioritātēm izvirzīju mākslu un
emocionālo brīvību, kas šajā pilsētā virmo ik uz
soļa. 

Protams, ka
Parīzes apskati uzsākām ar Eifeļtorni, kurš gan bildēs, gan manās
divpadsmitgadnieces atmiņās izskatījās lielāks un graciozāks.
Dzīvē, it īpaši no tuvuma, tas nešķiet nekas vairāk kā metāla
konstrukcija, kas kā bluķis novietots uz skaistās Parīzes
arhitektūras fona.  Taču šis “bluķis” nakts
gaismās patiesi pārvēršas par Parīzes simbolu un valdzina ar maigi
zeltainām gaismām debesīs.

Nākamais simboliskais objekts Parīzē ir Triumfa arka,
kuru, šķiet, pietiekoši tuvu biju redzējusi tikai cenšoties to
uzgleznot kā atvadu dāvanu savai ģmenei. Pavadījusi nedēļu, vērojot
konfekšu kastes vāku ar Elizejas lauku garāko ielu un Triumfa arku
fonā, un nu beidzot man bija iespēja to vērot arī dzīvē. Pilna
simboliskas mākslas ornamenu, pilna skumju un cerību vienuviet –
Triumfa arka ir atceres piemineklis visiem tiem kareivjiem, kas
gājuši bojā aizstāvot Franciju Franču revolūcijās un Napaleona
karos, un šobrīd tiek uztverta arī kā atceres vieta ne tikai abos
karos bojā gājušajiem, bet arī tiem, kas miruši Afganistānā un
citās amerikāņu varaskāres postītās valstīs. Mēs tur nokļūvām
īstajā laikā – vienu dienu pirms kara atceres dienas (11.
novembris), kad Triumfa Arka ziedēja ziedos un franču
karogos. 

Luvra, lai
arī liela un patiesībā nepilnīga (tajā iztrūkst modernās mākslas un
impresionisma), uz pusdienu mani aizcēla pavisam citā realitātē.
Tāda Ziemassvētku un svētku kā tādu sajūta, lūkojoties realitātē uz
darbiem, kas gan Mākslas skolā, gan Ģimnāzijā skolotājas L. Zitānes
pavadībā tika aplūkoti tikai grāmatās vai datora attēlos. Bet te nu
tā bija – Renesanse, Baroks, Vidusslaiki u.c. darbi visā pilnā
košumā manu acu priekšā. Turklāt – BEZMAKSAS. Iesaku visiem tiem
jauniešiem, kam vēl nav 25 gadi, steidzami doties uz Parīzi, jo
šeit viss muzeju skaistums (un pie muzejiem pieskaitāma arī,
piemēram, Parīzes Dievmātes katedrāle) aplūkojams bez maksas ES
pilsoņiem, kas vēl nav sasnieguši 25 gadu vecumu. Tāpēc Luvru
iespējams aplūkot katru dienu, neuztraucoties par 11 eiro
iztērēšanu. 

Montmarte (atvainojos, nezinu, kā latviski pareizi
pateikt) ir vieta, kas pavisam un galīgi lika man iemīlēties
Parīzes mākslinieciskumā. Nebildīšu ne vārdu par kalna galā esošās
baznīcas uzpērkamību un nepareizas reliģijas interpretēšanu, bet
runāšu par mazajām ieliņām, kas pilnas ar māksliniekiem, radošumu,
klusumu no tūristiem un mūsu pašu Tērbatas ielas vilinājumu. Šī ir
lieliska vieta, kur nenožēlot 10 eiro un atļauties apēst siltu
kruasānu un izdzert kafiju, vērojot, kā glezno ielu mākslinieki.
Netālu no baznīcas (bazilikas) ir lauks, kurā pulcējas visi
mākslinieki, un, piesaistot tūristus, glezno uz vietas gan to
portretus, gan vienkārši to, kas viņu pašu iztēlē. Man kā
mākslinieciskai dvēselei, kas kāro eļļas krāsu komplektu vairāk,
nekā dārgu un izcilu apģērba gabalu, šī bija lieliska vieta, vērot,
kā top māksla. Kā otu savās rokās tur izcili talantīgs cilvēks, kā
viņš viegli pārbrauc no audekla labā stūra uz kreiso un kā no nekā
iespējams radīt ko tādu, kas liek elpai aizrauties. Bet filmu
mīlētāji šajā Parīzes rajonā var atrast slaveno Amelia kafejnīciņu
un, protams, Mūlenrūžu. Bet mana romantiskā dvēsele atradu ceļu uz
tā saucamo “Mīlestības sienu”, kur šķiet, ka
visās pasaules valodās, uzrakstīts teikums “es Tevi
mīlu”.

Un Elizejas lauki. Ar prezidenta pili galvenajā lomā un
dārgajiem veikaliem otrajā lomā. Man nav daudz ko teikt par šo
izslavēto rajonu, jo no dziesmu izslavētās romantikas šeit sastapu
tieši un precīzi nulli.

Mūzikas un dažādu mirušu slavenību un izcilu personību
mīlētājiem iesaku Panteonu, kurā iespējams aplūkot tādu lielu vārdu
atdusas vietas kā Voltērs, Aleksandrs Dimā, Viktors Igo, Luiss
Brails un daudzi citi. Kā arī Pere Lechaise kapsētu, kurā var
nolikt ziedus pie vietām, kur guļ Džims Morisons un Oskars Vailds
(kas tiesa gan ir tagad norobežotas ar dzelzs vārtiņiem, jo šo
cilvēku fani ir jau pacentušies apzīmēt kapakmeņus ar mīlestības
vārdiem un pašu izcilo personību izteikumiem). 

Bet īstā vieta dziesmām ir Parīzes
Dievmātes katedrāle. Ar savu skaisto gotikas stilu, tā vilina savos
torņos, lai aplūkotu Parīzi no augšas kopā ar mazajiem arhitektūras
brīnumiem – mošķiem – torņu malās. Lieliska vieta, kur, dziedot
Kvazimodo dziesmu, iztēloties Igo darbu, skumjas un romantiku,
vērot Parīzi un domāt simtu vienu iemeslu tam, kādēļ mīlestība ir
tik ellīgi mokoša, bet skaista.

Bet kā izcils nobeigums mūsu Parīzes
apskatei kalpoja Žorža Pompidū centrs, kurā aplūkojama Modernā
māksla. Kārtējais lutinājums manai dvēselei – ar kubisma un
sirreālisma mākslas darbiem un tādiem izciliem autoriem, kā Pikaso
un Otto Dix. Muzejā valda nepiespiestība, mākslas brīvība. Šeit arī
tie, kas mākslu un muzejus nemīl, spētu atrast vismaz 22 iemeslus
tam, kāpēc šis centrs ir apskates vērts. Un atkal – ES pilsoņiem
zem 25 gadu vecuma – bezmaksas. 

Bet mana personiskā Parīzes apskate
iezīmējas garākos un īsākos skrējienos pa Parīzes nomales rajonu.
Ar austiņām ausīs un ritmisku elpošanu, esmu iepazinusi gan Parīzi
vēlā vakarā, gan arī tās parku gaišā dienas laikā. Līdz ar to pat
tūristu piebāztā Parīzē, man ir bijusi iespēja aplūkot ūdensžurkas
to dabiskā vidē, peldot un rotaļājoties parka strautiņos,
safotogrāfēt telefonā vāveri ar izcili kuplu asti, sajusties kā
mīļajā Mežaparkā, savu skriešanas ceļu dalot ar lielākiem un
mazākiem ziņkārīgu suņu degunteļiem. 

Bet pats interesantākais ir tas
dzīvesveids, kas virmo šajā lielpilsētā. Cilvēki ir saglabājuši
savu mieru un nelīdzinās rīdzinieku stresa pilnajām sejām, skrējēji
un riteņbraucēji ir tik daudz, ka pat nekautrējas skriet pa pašu
Parīzes centru, kā arī šķiet, ka cilvēki ir vairāk laimīgi ar
minimālismu, nekā mantu daudzumu. Bet, manuprāt, viena no
interesantākajām Parīzes raksturlietām ir tās bezpajumtnieki. Viņi
pavisam noteikti simbolizē Parīzes brīvību, nepiespiestību un
mieru. Viņu guļammaisi ir ne tikai metro stacijās, bet arī teltis
ir novietotas pie operas ēkas, dažādām vēstniecībām, parlamenta.
Skriešanas parkā ievēroju ne tikai atsevišķas mazas teltis krūmu
paslēptuvēs, bet arī vienu lielu, uzbūvētu no dažādiem audumiem un
neskaitāmām citām mazākām teltīm, kas, manuprāt, varētu būt vietējā
bezpajutnieku komūna. Un cilvēki sadzīvo šādi viens ar otru. Es
negribu teikt, ka tas ir normāli, bet pavisam noteikti ir
pieņemamāk, nekā izolācija un patstāvīga bezpajumtnieku tramdīšana
ar policiju.

Tāda, lūk, ir tā Parīze. Šķiet, ka katram pašam jāmeklē
savs ceļš uz šīs pilsētas saprašanu. Par emocijām, kā vienmēr,
variet lasīt manā blogā: nezkur.wordpress.com. Un šeit
iespējams vērot mazu ieskatu no Parīzes bilžu krājuma: http://bit.ly/T5h58o

Uz salasīšanos! Nākamie pieraksti
gaidāmi jau no cita kontinenta un cita gadalaika.