Neticami, ka jau 35 gadi ir pagājuši, kopš 1991. gada janvāra barikāžu laika Rīgā. Tiem, kuri tur bija, notikušais jau liekas – kā filmā. Pat aptverams nav, ka paši esam bijuši šīs filmas dalībnieki. Aptaujājot mūsu novada cilvēkus šodien, sapratu, ka daudzi vairs nevar pateikt, cik dienas un naktis toreiz pavadīja Rīgā. Precīzi neatceras. Toties atceras to, ko juta. Atceras, kā toreiz smaržoja Rīgas gaiss. Atminas, ka bail nebija ne no kā. Atceras piederību un uzticību kam lielākam pat sevi pašu. Varbūt toreiz ne visi atklāti atļāvās noformulēt, kāpēc dodas uz barikādēm. Tagad, protams, ir citādi, bet jāsaprot, ka patiesībā tas bija nozīmīgs lēmums – braukt uz Rīgu. Kādam tajā brīdī mājās bija palikusi sieva gaidībās. Kādam bija nokārtots, kurš viņa vietā mājā sanesīs malku, uzvārīs putru un pabaros bērnus, kurš viņa vietā govis izslauks. Dzīve bija salāgota tā, lai ikdiena ar tās pienākumiem nepārtrūktu.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
